imants@staburags.lv
Pirms gadiem desmit šķita, ka zirgs no Latvijas ainavas aizies uz neatgriešanos. Pateicoties dabas un dzīvnieku mīļiem, mazpamazām šis skaistais un senais cilvēka draugs atkal arvien biežāk redzams ganāmies pie lauku mājas, pļavās un nav tikai kā izrādes dzīvnieks pilsētas svētkos. Man zirgi patikuši kopš bērnības, un pie katras izdevības vismaz samīļoju viņus. Tāpēc patīkams pārsteigums bija daudzesiešu ieteikums apciemot Sarmīti Kriškāni (Alinausku) mājās “Mežmaļi 1”.
Par godu šokolādei
Pārmēru karstā jūnija dienā, kad termometrs aizskaitījis līdz trešajam grādu desmitam, iegriežos Sarmītes sētā. Pamanu jātnieci zirgā, turpat netālu otra ved zirgu pavadā. Tveici vēl nepanesamāku dara dunduri. Piesūkušies dzīvniekiem, tie kož, tomēr zirgi ir mierīgi, vien sparīgi kustina astes, cenšoties atbrīvoties no kukaiņiem. Sarmīte saka, tikai uz manu ierašanos zirgus izvedusi, citādi tie labprātāk paliktu stallī. Viņas māja ir tālu no lielceļa, atrodama tikai pēc ilgākas līkumošanas pa putekļainiem ceļiem. Tomēr šad tad tur iemaldoties kāds noklīdis suns, padzenājot jaunos zirgus. Pieredzējušākie no suņiem vairs nebaidās. Viens no gados vecajiem zirgiem šajā sētā ir tikai septiņus mēnešus. Toties otrs, ķēvīte Rigonda, visu mūžu — 22 gadus — ir saimnieces aprūpēta. Saku, ka man šis vārds saistās ar radioaparātu. Saimniecei — ar šokolādi.
Otra, ar kuru šobrīd jāj Sarmītes meita Sigita, vārdā Ekvadora. Stallī palika 13 gadus vecs ponijs, jaunais zirgs, Rigondas meita Rikorda, kurai tikai pusotrs gads, un 24 gadus vecais veterāns.
Patīk apmācīt no nulles
Sarmīte dzimusi, augusi Daudzesē, dzīvojusi arī “Ārītēs”, mājā, kas mežā pie Jūgu purva. Kādu laiku Staburaga pagastā, bet kā likvidēja turienes skolu, atgriezās. Kā jau kārtīgs sēlis, arī viņa savu nodarbošanos — jātnieku apmācību, nereklamē, un pie viņas nonāk tik caur paziņām. “Man vislabāk patīk mācīt tādus, kuriem viss jāsāk no nulles, pat, ja bailes no zirga. Mans darbs ir dabūt viņu līdz trenerim. Kad sāk lēkšot, pārlec barjeras, savu misiju esmu izpildījusi. Kad jau stabili jāj, sūtu prom treneriem. Biežāk pie Sarmītes Skrīveros vai Simonas Sunākstē. Šogad pirmo reizi aizvedu savu audzēkni līdz sacensībām. Parasti tik ilgi ar jauno jātnieku nestrādāju.
Sarmīte saka, ka viņas zināšanas, spējas iemācīt jāt citus, ir dzīves skolā gūtās zināšanas. Zirgi ar viņu bijuši visu mūžu, arī viņas vecākiem. “Sevi bez zirgiem nevaru iedomāties. Savā ziņā esmu saslimusi ar viņiem. Arī tad, kad dzīvē ir grūti, atliek izjāt un zirgs visas skumjas noņem. Ja ir grūti, atliek aiziet pie zirga un viss sakārtojas. Man viņš ir pozitīvas emocijas, Sigitai adrenalīns, kad viņa lec pāri šķēršļiem.”
Ja lūdz — neatsaka
Ļaujot plīvot matiem vējā, pērn abas ar meitu aizjājušas līdz ezeram Sunākstē, kas ir aptuveni 30 kilometru. Atpakaļceļš bija garāks, jo gribēja jāt “pa taisno” caur mežu, bet apmaldījās. Senāk jāšus vai ratos devās pie mammas uz Staburagu.
Starp tiem, kas ierodas “Mežmaļos”, ir gan tādi, kas tikai vēlas izbaudīt laiku, pavadītu kopā ar zirgu, gan tādi, kas grib nopietni iemācīties jāt. Ir te bijuši rīdzinieki, kuri nekad nav bijuši zirga mugurā, bet dienas beigās jau māk rikšot. Ir meitenes, kuras trenējas citur, bet ar to slodzi nepietiek. “Ja man uzraksta, neatsaku nevienam. Īpaši viegli ar mani sazināties “feisbukā”,” teic Sarmīte. Sētā ir arī truši, kaziņas, pīles, vistas.
Par sevi kā sēlieti un citiem novadniekiem viņa saka — esam atsaucīgi, vienmēr aprunāsimies. Ja iebrauksi pie sēļa mājās, saimnieks pirmais nāks pretī, pastāstīs, ar ko nodarbojas. Aktīvi ir sēļi, tikai klusi, sevi neslavēs, neizrādīs.
Projekts “Sēlijas kopienu stāsti” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” projektu konkursa “Sēlijas kultūras programma” finansiālu atbalstu.
Reklāma