Meklēt un rast prieku

Šogad manai Latvijai 105. Tāpat kā daudzās, arī manā ģimenē svin valsts dzimšanas dienu. Un kas svētkos var būt labāks par torti, kā to atzinis zviedru izcelsmes pasaules pilsonis Karlsons! Kūka, atbilstošs noformējums, pasākumu apmeklēšana 18. novembrī kļuvusi par tradīciju, jo tas viss piederas svētkiem. Sirds gavilē, šajā laikā, dziedot tautā iemīļotas dziesmas, ejot kopā ar simtiem gājienā vai parādē. Tad visizteiktāk jūti, ka tas viss ir mūsu un dzīvojam patiesi kā Dieva ausī. Lai kādi vēji pūš pasaulē, esam tādā kā aizvējā. Šo sajūtu gribas saglabāt un dalīties ar citiem, lai kara cēlāji rimstas un valda miers.

Latvietis savā būtībā gan vienmēr bijis piesardzīgs un piezemēts, kas attiecas arī uz svētku svinēšanu. Novembris mūsu platuma grādos dabā lielākoties ir pelēks un drūms. Gribas gaismu un kaut ko priecīgāku. Ir taču svētki! Jāpiekrīt Latvijā populārā mākslinieka Upaciera teiktajam — “mums tie svētki ir tādi gaudulīgi. Dzimšanas dienā neiederas kaut kādi mistiski uzvedumi, bet izsauc labu grupu un kārtīgi jāballējas!” Cilvēkiem tiešām gribas prieku, uzmundrinājumu, un to visi meklējuši katrā laikā pat visdrūmākajās situācijās pilīs un būdiņās, karā un miera laikos.

Cilvēku noskaņu ļoti jūt šajos publiskajos pasākumos. Ne jau politiķu runas saista, bet kopābūšana, dziesmas un pacilātības sajūta, ko tas viss rada. No iepriekšējiem gadiem atceros to fantastisko sajūtu pie Brīvības pieminekļa Rīgā, kad sanākušie dziedāja līdzi māksliniekiem kā daudzbalsīgs koris, nesteidzoties izklīst. Kāds tur pat uzdejoja. Prieku cilvēki meklēja arī pandēmijas laikā, kad līdz ar daudz ko citu šķiet bija aizliegts arī priecāties. Tomēr cilvēki ir radoši un atrod veidus, kā to darīt. Vēl kovida ēras aizliegumu laikā kādas kafejnīcas mūziķi Rīgā uzstājās uz ēkas jumta. No todien gūtajiem iespaidiem tie daudziem bija visspilgtākie. Cilvēki dziedāja līdzi mums tik zināmām dziesmām un dejoja. Šo vietu Vecrīgā atradām nejauši, bet izrādās, ka tik daudzi tur bijuši. Saprātīgu iemeslu dēļ salūta mums svētkos vairs nav, bet ir citas iespējas uzrunāt dažāda vecuma publiku, bet ir jāpapūlas to izdarīt. Ja jau mums ir Vislatvijas sapulces, sadziedāšanās, sportošana un kas tik vēl, tad kāpēc, piemēram, nevarētu būt ballīte.

Kāds komentētājs Upaciera teiktajam iebildis ar vārdiem, ka patiesībā tie ir pavisam citas Latvijas svētki. Arī man gribas iebilst — nav citas Latvijas. Neviena valsts nevar pastāvēt, nemainoties. Esam pasaules daļa, kas iet laikam līdzi, bet līdz ar to jau nezūd nozīme mūsu visu vērtībām. Nebūšanas? Tās vienmēr bijušas un būs, kā atzina aptaujātie laikraksta lasītāji, kad jautājām viņiem par noskaņu, gaidot valsts svētkus. Tomēr pāri visam ir patriotisma noskaņa un vēlme šo dienu skaisti pavadīt kopā ar savējiem.