“Lances stallis” atkal atvērts apmeklētājiem

Simona Jeluškina, mazais Tomass, kuram pašlaik vien divi gadi, vīrs Artis dzīvo viņas vecvectēva, leģionāra Alfrēda Baltbārzda un sievas Hertas Zelmas celtajos “Zaļmežniekos”. Ap māju plešas 15 ha savas zemes. Te goda vietā ir latvietim tik pazīstamais un beidzamajā laikā atkal ikdienā atgrieztais, spēcīgais un graciozais dzīvnieks — zirgs.

Pat Tomass, kurš vēl mācās drošāk spert soļus uz zemes, ar lielu sajūsmu sēžas ne tikai mazā, baltā ponija Ilzītes, kuru mīļi sauc par Zuzīti, mugurā, bet cierē arī uz lielo zirgu. Kopā saimniecībā ir seši zirgi un nākamajā gadā atnesīsies vēl divi. Vecākajam zirgam, rikšotājam Cēzaram ir 25 gadi. Dzimis Latvijā, bet savus spēka gadus pavadījis sacensībās Igaunijā. Spēka kļuvis mazāk un zirga saimnieks piedāvājis to paņemt. Tāpat, par baltu velti. “Pie manis atnāk zirgi, kuriem dodu otru iespēju,” saka Simona. Lai arī zirgu saņem bez maksas, nepieciešams pamatīgs darbs, līdzekļi, lai viņa veselību kaut cik savestu kārtībā. Nagu problēmas, aklums, elpošanas problēmas. Esot sev nosolījusies, ka jaunus zirgus neņems, bet viņi atnāk. Stallī vieta ir tikai pieciem. Bez zirgiem saimniecībā ir arī 20 gaļas govis, un arī tās prasa laiku un rūpes. Saistībā ar govīm uzsākts Lauku atbalsta dienesta administrēts projekts jaunajiem uzņēmējiem par tīršķirnes gaļas lopu audzēšanu. Nopirktas teles un tehnika.

Saslimusi ar “zirgu slimību”

Simona ar neviltotu sajūsmu un smaidu saka: “Uzaugu šeit un man patīk dzīvot laukos. Kad bija seši gadi, mamma mani aizveda pie savas draudzenes, tur ieraudzīju zirgu un “saslimu ar to zirgu slimību”. Pamācīja jāt, un, kad jau bija 11 gadi, vectēvs ar mammu uzdāvināja man zirgu. Tikai, kad pati iegādājos zirgu, sāku jāt ar segliem. Visus gadus pirms tam iztiku bez tiem.”

Iemācījusies pati, tajā skaitā Bebrenē apguvusi zirgkopja amatu, kādu laiku tur strādājusi par treneri, un tagad jāšanas mākslu nodod citiem. Kādu laiku bijis pārtraukums, bet šogad, kad nācās vienu no zirgiem vest uz klīniku, sapratusi, ka dzīvnieki nevar vienkārši ganīties. Lai vismaz savu barību atpelna. Iepriekš nodarbojusies ar jaunzirgu iejāšanu un iebraukšanu. Arī šogad pie sevis skolā pieņēmusi ķēvi, atvestu no Ventspils. Pāris mēnešos skola pabeigta. Simona saka, ka Latvijā ar šādu iemaņu mācīšanu zirgiem nodarbojas retais, bet pieprasījums pamazām aug.

Trušiem garām nepaies

Stallī pieņem gan bērnus, gan pieaugušos, bez zināšanām, kas ir zirgs un ko ar viņu darīt, gan jau pieredzējušākus, kuriem māca lēkt pāri šķēršļiem jeb konkūru. “Mums bail, bet tā patīk zirgi,” dzird ne reizi vien. Kaut kā izdodas iemācīt nebaidīties. Jāt gribētajam te vispirms jāsadraudzējas ar zirgu, jāķemmē viņu, jāmācās apseglot, arī, kā pareizi pieiet, paglaudīt. Ja cilvēkam uzreiz iedot gatavu zirgu — še, sēdies mugurā, viņam nav laika sajust, pārvarēt bailes, pat ja uzdrīkstas uzkāpt un izjāt. Tam vajadzīgs laiks, tāpēc šeit pulkstenī neskatās, un viena nodarbību stunda var ievilkties divās. Nereti mammas, kas šeit atved savus bērnus, gūst lielāku prieku no tā, ko redz, nekā paši bērni. Ejot uz stalli, garām nepaiesi trušu būriem, un te gadās aizķerties uz ilgu laiku un vasarā bērnus grūti pierunāt kāpt mašīnā, braukt mājās.

Kad ir laiks — zirgiem māca trikus

Simona piedāvā arī braucienus pajūgā — svētkos, ielīgošanas pasākumos, ziemā vizināšanos kamanās. Aizvadīto Dziesmu un Deju svētku reklāmas rullītī arī bija redzami viņas zirgi, iejūgti ratos braucam pa taku Sunākstes mācītājmuižas parkā.

Interesenti pārsvarā ir no Viesītes un nedaudz arī Jēkabpils, pa kādam no Seces, bet vietējo, sunākstiešu maz. Katrs no viņiem uz “Zaļmežniekiem” atbrauc reizi nedēļā. Vasarā šeit notiek tuvumā esošo staļļu iemītnieku kopīgs pasākums — sacensības. Simonai patīk ātrums, kā pati saka — darīt kaut ko traku. Tagad, kad ir bērns, esot piezemējusies, bet tik un tā ik gadu ar diviem zirgiem — tīršķirnes rikšotājiem piedalījās ātruma sacensībās. Tādas notiek Latgalē, Pušmucovā. Dara no visa pa druskai, un, kad ir laiks, zirgiem māca arī trikus — pacelties pakaļkājās, iedot kāju, kā to dara suns, dodot ķepu, un izpildīt citas komandas. Vairāk par Simonu un viņas darbu var redzēt un lasīt “Facebook” lapā “Lances Stallis”. Ķēvīte Lance bija pirmais zirgs, kurš, varētu teikt, mācīja Simonu. 

Projekts “Sēlijas kopienu stāsti” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” projektu konkursa “Sēlijas kultūras programma” finansiālu atbalstu.

+ 6