Iveta Skaba
Ar “Dziesmai šodien liela diena” Aizkraukles kultūras centrā sākās komponistam Pēterim Barisonam veltīts piemiņas koncerts, kas pulcēja gan mūsu novada mūzikas draugus, gan viesus no tālākām vietām.
Dziesma piedzīvoja vēl vienu lielo dienu, izskanot arī koncertā Aizkrauklē un uzburot Dziesmu svētku noskaņu. Diemžēl komponista mūža pavediens aprāvās un sava pēdējā opusa pirmatskaņojumu viņam nebija lemts dzirdēt. Taču klusais, sevī izauklētais darbs atbalsojies gan dziedātāju, gan klausītāju dvēselēs. Kopš 1948. gada tā izskanējusi gandrīz visos Dziesmu svētkos.
Nelielu ieskatu Pētera Barisona daiļradē sniedza muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa. “Mūzika bija kā Barisona otrā asinsrite — no cītaras strinkšķināšanas līdz simfoniskā orķestra un operas diriģenta zizlim, no ballītes ar ragu orķestri līdz Dziesmu svētkiem, no ģitāras un mežraga spēles līdz dziedāšanai visos dzīves gadījumos,” uzsvēra muzikoloģe. “Barisona mūzikai raksturīga dažkārt līdz ekstāzei kāpināta liriska jutoņa un gleznainība. Viņa meistarīgajā skaņu rakstā spilgts melodisms un skaņu vijīgums vienojas krāšņā kopskaņā. Jūtu patiesīgums un cildenums, kas caurauž ne tikai Barisona mūziku, bet arī komponista dienasgrāmatas, padarījis Barisona dziesmas par 20. gadsimta 30. gadu latviešu kormūzikas klasiku, vienlīdz svarīgu arī šodien. Arī katram no mums personīgi.”
Ieklausoties komponista dienasgrāmatu fragmentos, ko izjusti lasīja pasākuma vadītājs aktieris Jēkabs Reinis, pārsteidz bagātā, tēlainā valoda, īpaši, ja runa ir par dzimto Staburagu. Barisons bijis ne vien nošu meistars, bet arī vārda meistars: “Aiz trokšņainās pasaules šeit, klusajās ārēs, rit stundas un dienas. Šī klusā pasaule ir kā kaps, salīdzinot ar to tur, un tomēr arī šeit ir dzīve un dažkārt skaistāka, dziļāka, lai gan ne tik skaļa un krāsaina. Vai tā jau nav laime, ja tu vari kaut mirkli vērties zilajā tālē, redzēt balto sauli, sajust, kā visapkārt šalko varenās dzīvības spēks? Es raugos, kā zeltītā rīta stundā mirgo rasas pērles, kā aizgājusī diena izdziest rietumos un zvaigžņu vārtus atver nakts…” Pētera Barisona un citu latviešu autoru dziesmas koncertā izdziedāja kori “Daudzeva” (diriģents Raimonds Gulbis), “Anima” (Lelde Kamzole-Gagaine), “Loreleja” (Diāna Austra Salmiņa), “Staburags” (Jānis Trūps), “Aizkraukle” (Eduards Grāvītis un Lelde Kamzole-Gagaine) un “Alaine” (Aldis Lazdiņš), “Madliena” (Ilze Sprance) no Madlienas, Ļaudonas koris “Lai top!” (Jānis Trūps) un “Mārtiņkoris” (Rita Birzule) no Rīgas. Koncertā piedalījās arī Pētera Barisona Aizkraukles Mūzikas skolas absolvente vijolniece Ilze Gulbe un pedagogi.
Vissirsnīgākā no Barisona kora dziesmām ir miniatūra “Aiz miglas man dzimtenes celiņš dārgs”. Šī dziesma ir iekļauta komponista Valda Zilvera speciāli jubilejai komponētā parafrāzē, kas koncerta laikā piedzīvoja pirmatskaņojumu. Solistes bija Laura Vilde un Ivonna Rusanova.
Diemžēl Pēteris Barisons tika agri aizsaukts mūžībā. Kāds ir viņa atstātais muzikālais mantojums? “Mēs esam maza tauta — viena no mazākajām, kurai ir sava valsts. Barisons tikai sāka savu lidojumu, un Dievs viņu paņēma. Bet tas, ko viņš ir atstājis! Viņa II simfonija — tas ir pasaules līmenis! Ne brīdi mēs nevaram kautrēties par šādu mūziku,” pirms koncerta “Staburagam” pauda diriģents Eduards Grāvītis.
Kārtējā dziesmas lielā diena izskanējusi. Kāds, klausoties šo koncertu, gremdējās atmiņās par Barisona mūziku, cits varbūt komponistu un viņa skaņdarbus tikai iepazina.
Reklāma