Performance grāmatu vākos

IESAKA GINTA GRINCĒVIČA, laikraksta “Staburags” reportiere

Ažiotāža, kas tika sacelta ap Elīnas Maliginas, kas nu pazīstama ar pseidonīmu Helēna Ora, grāmatu “Panika”, pievērsa manu uzmanību. Pati māksliniece ieintriģēja sabiedrību vēl pirms grāmatas iznākšanas, sniedzot nelielus mājienus, atklājot kādu niansi par gaidāmo lasāmvielu. Reizē ar grāmatu tapusi arī animācijas īsfilma “Panika”, kas izrādīta gan Kannu kinofestivālā, gan pasaules nozīmīgākajā animācijas filmu festivālā Ansī.

Grāmatā, izmantojot dažādus izteiksmes līdzekļus un tēlus, autore atklāj dziļi personisku stāstu par sadzīvošanu ar panikas lēkmēm un centieniem izprast tās palaidējmehānismu. Pirms vēl grāmata nonāca manās rokās, jau biju ieņēmusi prātā, ka tajā cauri vīsies autores biogrāfijas nots. Ir notikumi un apraksti, kuros var atpazīt Elīnas personību vai savilkt paralēles ar viņas pagātni, taču daudzi notikumi man tā arī paliks mistērija. Dažas aprakstītās ainas ir filmu cienīgas, grūti iedomāties, ka tādām sajūtām, domām, realitātei ir iets cauri.

Neviļus gribas grāmatu salīdzināt ar pusaudža dienasgrāmatu — dzīves jēgas meklējumi, spēcīgas pārliecības, kuras jaunības maksimālismā šķiet perfektas, skaļi vārdi, aizlauzti teikumi. Grāmatu nevar klasificēt kā romānu, piezīmes vai dienasgrāmatu tās klasiskajā izpratnē. Tā ir mākslinieces performance.

Helēna Ora raksta vēstules seksam, alkoholam un panikai. Sarunājas ar tiem kā ar savējiem. Piņķerējas starp agregātstāvokļiem, pat nemēģinot haosā kādu kārtību ieviest, gluži otrādi, piešķiļ vēl kādu dzirksteli klāt, kādu piparu piemaisa, kādu tableti iedzer, lai haoss kļūst daudzdimensionālāks.

Vienā nodaļā autore apraksta savas sajūtas panikas lēkmes laikā. “Tā, ap krūtīm man apvijusies siksna, kas ar katru sekundi sažņaudzas ciešāk un ciešāk. Galvā vienlaikus kuļas simtiem domu. Es nesaprotu, vai tā ir panika vai tikai vājuma brīdis, vai arī kāda fiziska kaite. Gribētos domāt, ka iekšējo orgānu darbība nav traucēta, tomēr es tam nespēju noticēt. Domas domājas pašas, un sirds skrien ātrāk nekā parasti.”

Grāmata ir intīms un dziļš darbs, sarežģīti uztveramais mākslinieciskums kalpo kā maska — tikt pasargātam. Tas savukārt vēl vairāk vedina domāt uz pārāk lielo patiesības apjomu.

Nodaļā “Oda alkoholam” trāpīgi parāda dzeršanas un aizmiršanās pozitīvās puses un uzbūvētos alkoholiķa aizstāvības rāmīšus. Tāpat autore ļoti spēcīgi runā par bezmaksas laimes receptēm, ko par simboliskām naudiņām var iegūt dažādās vietās — sektās, baznīcās, pie dvēseļu ārstētājiem, jogmeņiem, koraļļu glābējiem, guru un visiem citiem, kam nav slinkums vērt muti pamācīšanai. Par piedzimšanas traumām. Par to, kā veidojas dzīve un kā tu to vadi vai nevadi, palaižot pašplūsmā.

Grāmata “Panika” nebūs piemērota lasāmviela ikvienam. Aizskartās tēmas, valoda un pats stils ir visai haotisks, teiksim, moderns. Bet, ja paraugās dziļāk, tas ir interesants darbs, ar ko atšķaidīt ierasto lasāmvielu klāstu un gūt jaunu redzējumu.