imants@staburags.lv
Sunākstes pagastā, “Vildavās” saimnieko brāļi Dzintars un Andris Striki. Audzē liellopus, pašu spēkiem gādā barību dzīvniekiem. Saimniecība pamazām aug, palielinās govju skaits, iegādāta moderna lauksaimniecības tehnika. Varbūt vēl pāris gadi un beidzot varēs pievērsties arī savam komfortam, jo pagaidām visi ienākumi tiek ieguldīti biznesā.
Dēliem sejas kļuva garas
“Vildavu” dzīvojamā māja celta 1891. gadā. Dzintara un Andra tēvs Jānis te ienāca 1991. gadā. Noskatījis nomaļu vietu, kur varētu nodarboties ar biškopību. Mantinieku saimniecībai nebija, tāpēc vēlāk to bez problēmām varēja privatizēt. Tēvs dzimis sēlis, no Aknīstes, Striku sādžas, viņa jaunākais brālis Artūrs dzīvo Jaunjelgavā, bet tēva brāļa dēls Jānis ar biškopību nodarbojas Daudzeses pagastā. Māte no suitiem, dzimusi un augusi Kurzemē. Tur uzauguši arī abi puikas. Tagad ar bitēm sācis aizrauties Dzintara jaunākais dēls Jēkabs, kuram rudenī paliks 18 gadu. Vecākais dēls Rūdolfs, kuram jau 21 gads, iestājies Rīgas Tehniskajā universitātē, sapratis, ka izvēle nebija pareiza un pārgājis uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Dzintars saka, ka bez vecākā dēla palīdzības saimniecība nez vai varētu darboties. Kad viņam bija vien 14 gadu, Dzintars sarāvis kājas saites, visu vasaru pārvietojies ar kruķiem. Viņa vietā lauku darbus paveica puika. Rūdolfs iemācījies labi metināt un liela daļa paštaisīto agregātu, kā arī remontdarbi ir viņa roku darbs.
Kad paklīda runas par Sēlijas militārā poligona izveidi, Dzintars apsvēris domu saimniecību pārdot. “Tad vajadzēja redzēt dēlu sejas, tās izstiepās garas. Es te esmu ienācējs, bet viņiem šīs ir dzimtas mājas. Tā ir visa viņu bērnība,” stāsta saimnieks. “Ar jauniešiem man ir paveicies. Agrāk domāju — saņemšos kredītus, pastrādāšu, atdošu bankām naudu, visu te pārdošu, un došos lielajā pensijas atvaļinājumā uz Jaunzēlandi. Tagad ir, kas to visu pārņems un jādomā vairākus gadus uz priekšu. Ja negribi nogrimt, jāattīstās.”
Pirmais prezidents Latvijā
Var vien brīnīties, kā, gadiem ejot, mainījusies ne vien saimniecība, bet galvenokārt tās saimnieks Dzintars Striks. Pirms astoņiem gadiem viņš strādāja, ģērbās absolūti pretēji tam kā šodien. Viņa darbarīki bija dators un telefons. Dzintars desmit gadus strādāja Konkurences padomē Rīgā. Kā pats stāsta, nebija tā, ka lauku darbus nepazītu. Ar mēslu dakšām visu bērnību esot strādājis, bet kaut kādu izglītību arī gribējies. Mācoties Alsungas vidusskolā, bija atradis kādu aviācijas institūtu Krievijā, un domāja braukt turp mācīties. Militārās mācības skolotājs atrunāja no šāda soļa. Savukārt brālēns ar vārdiem “labāk pirmais ciemā, nekā pirmais pilsētā”, pierunāja iestāties Rīgas Tehniskajā universitātē. Augstskolas laikā jau esot sajutis manāmas alkas pēc karjeras. Bija 1988. gads, likvidējās komjaunatne, bet Rīgas Tehniskajā universitātē Dzintars nodibināja studentu parlamentu. “Principā pirmais prezidents atjaunotajā Latvijā esmu es. To ierakstīju amata aprakstā — ka parlamenta vadītājs ir prezidents. Guntis Ulmanis par Valsts prezidentu kļuva vēlāk, 1993. gadā,” smejot stāsta Dzintars. Esot tādā amatā, satikti un iepazīti daudzi cilvēki, un studiju laika paziņu dēļ 2006. gadā līdz viņam nonāca ziņa, ka Konkurences padome meklē darbiniekus. Alga nebija liela, ņēma tos, kurus varēja pierunāt. Pēdējo pusgadu, kad toreizējā priekšniece, bijusī Valsts Ieņēmuma dienesta vadītāja Ieva Jaunzeme aizgāja no padomes, strādāja kā priekšsēdētāja vietas izpildītājs. Pirms tam, 2009. gadā mūžībā jau bija devies tēvs, saimniecību nodeva mantojumā Dzintaram. Darbs represīvā iestādē, kas nodarbojas ar sodīšanu, pozitīvas emocijas neraisīja. Pēc otrā darba termiņa beigām Konkurences padomē biroja vide vairs nevilināja un viņš pārcēlās uz Sunāksti. Brālis ar tēvu liellopus te jau turēja no 2005. gada, tā kā no nulles visu nevajadzēja sākt. Šogad kopā ar brāļa saimniecību Lauku atbalsta dienestā platību maksājumiem pieteikti 250 ha zemes.
Tīršķirnes govis pārāk “cacīgas”
Pavasaris ir teļu atnešanās laiks, un aprīlī kāds piedzimst gandrīz katru dienu. Dzintars saka — jo laikapstākļi draņķīgāki, jo intensīvāk dzimst. Tradicionāli pirms dzemdībām govs paejot nostāk no bara, bet ir tādas, kuras mazuli laiž pasaulē klātesot citām. Vairumā te ir ‘Angus’ un ‘Limousine’ šķirņu liellopi. Ievestas arī ‘Herefordas’, ‘Siementāles’, tāpēc izveidojies, kā saimnieks saka, zvērudārzs. Ar tīrasiņu lopiem, tāpat kā ar šķirnes suņiem — tiem bieži rodas veselības problēmas, “cacīgāki”.
Mājas tuvumā uzturas govis, buļļi un teļi, kas te nomitināti uz ziemu, bet aploki un attiecīgi liellopi ir arī attālākās ganībās. Tā kā teritorija ir milzīga, kājām to neizskriet, Dzintars ikdienā izmanto tādu kā visurgājēju — kvadriciklaautomašīnas apvienojumu. Tajā dodamies iepazīšanās tūrē pa saimniecību. Iepriekšējā dienā bagātīgi sniga un pāris dienu vecajiem teļiem aukstums ir vērā ņemams pārbaudījums. Šogad divām govīm atnesās dvīņi, viena no mātēm atteicās barot savu jaundzimušo, tāpēc rūpes par šo teļu jāuzņemas saimnieka kaimiņiem.
Dzīvniekus tālāk realizē gan caur liellopu izsoļu namu, gan pārdodot kautuvēm. Izsoles esot kā laimes spēle, loterija, tāpēc uz tām var vest tikai pēc izskata glītākos lopiņus. Ja ir “limuzīns”, tad obligāti jābūt baltam purniņam. Nav svarīgi, kas pēc “papīriem” tam asinīs. Galvenais, lai izskatās, kā vajag. Kautuvēm gan izskats nav svarīgs.
Puikas “belarusā” nedabūt
Mūsu īsā ekskursija beidzas turpat, kur sākusies — pie klēts. Tāpat kā lielākā daļa tehnikas sagādāta, arī klēts celta par dažādu Eiropas projektu līdzekļiem. Iesākumā ēku paredzēja graudu uzglabāšanai, bet ar laiku tā kļuvusi par noliktavu. Lielos maisos te glabājas graudi. Nelielās platībās tos audzējot paši, bet kombaina novākšanai nav, izlīdzas ar kaimiņu tehniku. Lielākās zemes platības atvēlētas ganībām un zālāju audzēšanai. Pašlaik kopā ar brāļa saimniecību ir ap 100 govīm, kuras var dzemdēt teļus. Kad visas būs piedzemdējušas, dzīvnieku skaits dubultosies. Lai varētu nomaksāt kredītus un attīstīties, vajag ne mazāk kā 150 govju. Par laimi, valstij, vismaz līdz šim brīdim, plānu par zemes atsavināšanu Sēlijas poligona vajadzībām neesot.
“Tā nav, kā jaunībā domāju — vasarā trīs mēneši, pa bišķim vien barību sagādāšu. Patiesībā, visi lauku darbi jāizdara maksimāli ātri, nereti trīs dienās. Tāpēc vajag modernu, jaudīgu tehniku — traktoru, siena presi,” stāsta “Vildavu” saimnieks. Katrs no tiem maksājis kā divas jaunas, ļoti labas vieglās automašīnas. “Tad arī sākas apburtais loks — ir ganāmpulks, to gribas lielāku, vajag vairāk zemes, lai būtu vairāk barības. Jo vairāk zemes, jo “niknāku” tehniku vajag, tas nozīmē arī dārgāku. Līdz ar to vajag lielākus ienākumus. Un tā uz riņķi,” smejot stāsta Dzintars.
Jauna un moderna tehnika patīk arī abiem dēliem. Vecajā krievu — baltkrievu traktorā viņus iekšā nedabūt. Tie laiki, kad traktorists cīnās ar “belarusu”, ir pagātne. “Ir, kas saka, priekš kam tev dārgs traktors, paņem lēto, pats visu varēsi sataisīt. Vai es te esmu, lai traktorus labotu, vai zāli pļautu? Jāizvēlas, nevar abus. Ir arī tādi — mehāniķi-traktoristi, kuriem lauksaimniecība kā hobijs. Galvenais, lai tik var kaut ko paskrūvēt.”
Izbadējies teļš mēģināja bulli slaukt
Dzīvojot un saimniekojot tik tālu, apmēram deviņus kilometrus no Sunākstes centra, pārāk nav jāuztraucas, ja lopiņi izbēg no aploka un kādam dārzu izbradā. Bijušas reizes, kad kāda govs aizklīdusi Viesītes virzienā. Kāds fušieris gadoties ik pa laikam. Bija gadījums, kad govs ar teļu aizbēga uz mežu. Nedēļu tā padzīvojās, bet, kā jau bara dzīvnieki, atgriezās mājās. Pagājušajā rudenī mednieki otrpus Viesītes upes dzenāja vilku baru, bet izdzina no meža lāci. “Vienu rītu sēžam virtuvē, skatāmies pa logu — kaut kādi suņi skraida. Viens, divi, pieci. Izrādās vilku bars iet gar mežu. Lopi aplokos un pie tiem neuzdrošinājās iet,” stāsta Dzintars. Vetārsts uz šejieni nelabprāt brauc, tāpēc sauc viņu tikai īpašos gadījumos. Piemēram, kad gribēja saglābt kādu, ap tonnu smagu, mīlīgu bullīti. Ārstēšana diemžēl nelīdzēja. Gadījums noderēja pieredzei. Tagad, ja dzīvnieks neceļas, nestaigā, neēd, labāk ātrāk nodot kautuvei, nevis sagaidīt, kad jāaprok. Lai arī kā gribas saglābt, dažreiz jāpieņem diezgan nepatīkami lēmumi. Pierādījies, ka tās govis, kuras ļaujas paglaudīt, pakasīt aiz auss, aiziet pirmās. Kad viņas jādzen mašīnā, kas aizvedīs uz kautuvi, tad asaras birst. Bija govs, kura pēc dzemdībām metās ar ragiem virsū savam bērnam. Tad gan nebija divu domu, tādu uzreiz jāved prom. Gadījies arī kāds nikns teļš, kurš 12 stundas pēc piedzimšanas meties badīties ar Dzintara brāli. Nolēmuši, ka tādu nešpetno nobarošanai neatstās. Kāds cits teļš kā plēsts aizskrēja uz mežu un ārā iznāca trešajā dienā. Tik izbadējies, ka ielēcis aplokā un mēģinājis bulli izslaukt.
Dzintars stāsta, ka dienā, kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, piedzima teļš. Nosauca par Putinu, ar domu, ka paaugsies, nodos gaļas kombinātam, pagatavos konservus un tos aizsūtīs uz fronti. “Diemžēl neizdzīvoja, nosprāga Putins,” smejot saka saimnieks. Tāpēc tā vietā uz kautuvi aizvedām divus citus liellopus, un tie, jau konservu veidā aizbrauca uz Ukrainu.
“Līdz poligonam šī bija sapņu vieta. Varēja braukt draugi, aurot, cik spēka, nevienam netraucē. Tajā pašā laikā te var baudīt arī klusumu. Tāpēc gāju prasīt, kur viņi to šautuvi taisās likt. Gribētu, lai šauj uz manu pusi. Tad tās haubices būs tālāk, troksnis mazāks,” saka saimnieks. Viņš arī atzīst, ka gadus piecus esot pamatīgi noracies saimniecībā, bet tagad atkal sāk gribēties būt cilvēkos. Dzintars joprojām ir studentu korporācijas “Selonija” biedrs, arī vecākais dēls tajā iestājies. Tas labs iemesls, lai uz Rīgu aizbrauktu biežāk.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.
Reklāma