Agita Grīnvalde-Iruka
Staburags laikam ir tāda vieta, kas cilvēku ar laiku pārņem savā varā no matu galiņiem līdz papēžiem un vairs nekad neatlaiž. Līdzīgi tas noticis arī ar Staburaga bibliotēkas vadītāju un gidi Ivetu Ločmeli, kuru man gribētos saukt par Staburaga saieta nama dvēselīti. Arī Iveta ir ienācēja, taču pa šiem gadiem tā saaugusi ar šo vietu, ka to pa īstam sauc par savējo.
Bibliotekāre pārtop muižkundzē
Pirmās ekskursantu grupas Iveta sāka uzņemt, aizvietojot kolēģi — pagasta tūrisma speciālisti. “Tajā brīdī sapratu, ka man vēl cītīgāk jāpārskata mans novadpētniecības krājums, lai varētu cilvēkiem tekoši stāstīt par mūsu pagastu, ievērojamākajām vietām, cilvēkiem un notikumiem un nemulstu, kad tiek uzdoti dažādi jautājumi. Kad kolēģe nolēma savu darbu atstāt, man nekas cits neatlika, kā to uzņemties pilnībā. Patiesībā nekad nedomāju, ka kļūšu par gidi, taču pamazām šī nodarbe mani pārņēma,” stāsta Iveta. Īpašos notikumos, svētkos, dažkārt arī uzņemot ekskursantu grupas, Iveta tērpjas senlaicīgā tērpā un pārtop muižkundzē, kas cilvēkiem atgādina par Vīgantes muižas esību šajā vietā. Ikdienā Iveta ir Staburaga pagasta bibliotēkas vadītāja, un gides darbs lieliski sader gan ar darbu grāmatu krātuvē, gan novadpētniecībā. “Var teikt, ka novadpētniecības materiāli nereti paši atrod ceļu pie manis, un es ļoti labprāt pieņemu gan fotogrāfijas, gan stāstus un papildinu bibliotēkas krājumus. Tas ļauj arī papildināt zināšanas, stāstus par pagastu, ko stāstu tūristiem,” stāsta Iveta, un tieši tajā mirklī bibliotēkā ienāk kāda kundze, kura atnesusi apskatīt senas fotogrāfijas, kuras vēsta par notikumiem Staburagā Pirmā pasaules kara laikā. “Priecātos, ja cilvēki vairāk dalītos ar senajām fotogrāfijām. Īpaši gribētu atrast vairāk attēlu, kur būtu redzama Vīgantes muiža, no kuras parkā palikuši tikai pamati. No tās mums saglabājies ļoti maz attēlu. Runājam ar cilvēkiem, prasām, vai kādam ir kaut kas saglabājies no tiem laikiem. Ir fotografēts Liepavots, Staburags, bet pašas muižas ēkas nav,” piebilst Iveta.
Viena lieta ir fotogrāfijas, taču ir daudz cilvēku, kuri ekskursiju laikā dalās ar saviem atmiņu stāstiem par savulaik piedzīvoto Staburagā. Pierakstīt tos gan Ivetai nepietiek laika, taču tie paliek viņas prātā.
Vietējie lepojas ar savu pagastu
Par ko visbiežāk jautā cilvēki, kuri pirmo reizi ieradušies Staburagā? Iveta saka — par to, kur tad tā klints atrodas? Reiz kādā rudens vakarā, kad pēc garākas darba dienas izgājusi no bibliotēkas, parkā satikusi divus izmisušus jauniešus ar pieres lukturīšiem, kuri jautājuši — kur ir Staburaga klints un rakstnieces Svīres mājas? Visu Vīgantes parku izmeklējuši un tā arī neko neatraduši. Tā nu Iveta ap astoņiem vakarā sēdinājusi ceļotājus mašīnā un vedusi rādīt leģendāro vietu, jo tā nav meklējama Vīgantes parkā, bet kādu kilometru tālāk, un diez vai jaunieši vieni paši pa tumsu būtu atraduši.
Skaidrs, ka tieši leģendām apvītā Staburaga klints ir tā, kas uz šo pagastu vilina lielāko daļu tūristu. “Pēc pastaigas cilvēki atzīst, ka mums ir arī ļoti skaists parks, viss sakopts. Sava burvība tam visam noteikti ir, jo arī vietējie priecājas un lepojas ar vietu, kur dzīvo. Varbūt tas nav nekas izcils, bet mums ir pati skaistākā pludmale, pats labākais parks, estrāde un kuģītis. Varbūt skan nedaudz iedomīgi, bet tas ir tādā pozitīvā nozīmē,” stāsta Iveta. Te patiešām ir skaisti katrā gadalaikā un katru reizi, kad aizbraucam ciemos, atkal ir kaut kas jauns. “Galvenais jau ir laba ideja, un tad radīsies arī iespēja šīs idejas īstenot, uzrakstīt kādu projektu un piesaistīt finansējumu. Piemēram, šogad pie pagastmājas uzstādīja kafijas automātu. Domāju, būs papildu serviss tūristiem, bet skatos, ka arī vietējie nāk pēc kafijas vai kakao. Paņem karsto dzērienu, iet pastaigāties parkā vai tāpat pasēž uz soliņa,” novērojusi vietējā gide.
Abpusēji izdevīgi
Ārpus ikdienas darba Ivetai ir arī daudz sabiedrisko aktivitāšu, kas ir daļa no aktīvās vietējās kopienas dzīves. Iveta spēlē vietējā amatierteātrī “Pirmā prognoze” un ir arī biedrības “Staburags” dibinātāja un vadītāja. “Teātrī mums ir tāda abpusēji izdevīga sadarbība,” saka Iveta. Teātrim noder viņas bibliotekāres un biroja speciālistes zināšanas un prasmes, savukārt teātra kolēģi palīdz Ivetai, kad viņai tas vajadzīgs. Protams, jānospēlē arī kāda loma. “Tāda veida aktivitātēs mums ir iespēja pilnveidoties kā personībām, iemācīties kaut ko jaunu. Piemēram, tas dod drosmi uzstāties,” piebilst Iveta un atzīst, ka arī gides darbs un ekskursiju vadīšana jau ir tāds viena aktiera teātris. Īpaši, kad viņa iejūtas muižas dāmas lomā. Ir pasākumi, piemēram, kāzas, kādas viesības vai rotaļu pēcpusdienas, kad Ivetai palīdz arī citas staburadzietes, jo savulaik sašūti trīs tērpu komplekti.
Iveta kautrīgi noklusē, ka ar viņas gādību īstenoti vēl vairāki projekti, kuru rezultātā parkā tapis Pētera Barisona namiņš, nojume ar pavardu, muižas dāmu tērpi, pastkartes no senajām fotogrāfijām un vēl daudzas citas labas lietas.
Projekts “Sēlijas kopienu stāsti” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” projektu konkursa “Sēlijas kultūras programma” finansiālu atbalstu.
Reklāma