Atmoda un mīlestība Aizkraukles novada kultūras centrā

Septembra beigās pirmizrādi piedzīvoja režisores Ilzes Kungas-Melgailes spēlfilma “Mana brīvība”. Oktobra pirmajā nedēļā to bij iespēja noskatīties Aizkraukles novada kultūras centrā.

Filmas pamatā ir patiesi notikumi, kas norisinājās Latvijā pagājušā gadsimta 80. gados, laikā, kad bija jaušamas pirmās pārmaiņu vēsmas. Galvenā varone Alīcija ir Atmodas laika politiķe ar lielu harismu un drosmi uzrunāt tautu.

Ja man jautātu, kāda žanra šī filma ir, būtu pagrūti atbildēt. Manuprāt, tajā ir no visa pa mazumiņam — te ir gan vēsture, drāma, gan biogrāfija. Vēsture — Atmodas laiks, drāma — mīlestības trijstūris, biogrāfija — reāla cilvēka dzīves epizodes.

Alīcija pēc tautības ir poliete un aktīvi darbojas poļu biedrībā, ar ko sākas straujš pagrieziens viņas dzīvē. Vienlaikus mainās arī valsts dzīves kurss. Alīcija uzstājas ar runu Latvijas PSR Tautu forumā, kļūst par Latvijas Tautas frontes biedri. Darbam stundas netiek skaitītas, jo galvenais ir izcīnīt brīvību. Alīcija tam atdod sevi visu, un pirmais trieciens ir ģimenes dzīvei.

Alīcija balotējas Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām. Apgabals sarežģīts — Daugavpils, kurā ir Interfrontes dominante. Lai arī sākotnēji aģitācijas brauciens šķiet bezcerīgs, Alīcija nenolaiž rokas un pati meklē auditoriju, kas viņu uzklausīs, atrod un pārliecina, ka ceļš, pa kuru iet Latvija, ir pareizais. Alīcija uzvar vēlēšanās un 4. maijā nobalso par Neatkarības deklarāciju.

Alīcijas prototips ir politiķe Ita Kozakeviča. Kā Ditu filmā atpazīstam Sandru Kalnieti, tāpat arī Elitu Veidemani, Knutu Skujenieku, Dagniju Dreiku, Leonu Briedi, Itas Kozakevičas vīru Induli Strazdiņu, Romualdu Ražuku, Mavriku Vulfsonu u. c.

Mīlestības trijstūri veido Alīcija, viņas vīrs Ilgvars un dzejnieks Normunds. Visklusākais tajā ir Ilgvars, augstskolas pasniedzējs, kas reizēm tomēr aizsvilstas par Normunda pārlieku izrādīto uzmanību, ko Alīcija it kā nemana. Mīlestības dēļ Normunds gatavs uz visu. Gan iesaistās tautas frontē, gan savā žigulītī pavada viņu pirmsvēlēšanu braucienos, gan raksta anonīmas vēstules, gan cenšas Alīcijai atvērt acis, kas patiesībā par “putnu” ir Ilgvars. Alīcija uzzina, ka Ilgvara dēļ Kurts nonāca lēģerī, par ko saņēma iespēju studēt ASV. (Knuts Skujenieks, kurš 1962.—1969. gados tika ieslodzīts Mordovijas nometnē, uzskatīja, ka Indulis Strazdiņš saņēmis komandējumu uz ASV par viņa nodevību. I. Strazdiņa ziņojumi esot lasāmi paša Skujenieka lietā — avots: lv.wikipedia. org.) Alīcija, protams, ir satriekta, taču pēc ilgstošām pārdomām spēj piedot un atgriežas pie vīra.

Nedabiskas un samākslotas man filmā šķita tautfrontiešu sarunas. Dzīvi dialogi viņu starpā neveidojās, drīzāk atgādināja deklamācijas. Līdzīgas pārdomas raisīja arī dzejnieku bohēmas epizodes.

Filmas veidotājiem ir izdevies precīzi izcelt vēsturiskās detaļas. Tipiska padomju laika viesnīca, kur kafejnīcas ēdienkartē nemainīga vērtība bija gaļas salāti. Dienas gaismas spuldzes vestibilos un gaiteņos, kuras bieži mēdza raustīties. Padomju laikam raksturīgais dzīvokļu iekārtojums, drūmie darba kabineti.

Uzslavu pelnījuši arī tērpu mākslinieki, jo arī varoņu apģērbi ir 80. gadu beigām atbilstoši, sākot ar Alīcijas balto bereti, šallīti un pirkstaiņiem, kas bija arī Itai Kozakevičai. Tāpat sieviešu lietišķie kostīmi, tamborēti lakati virs mēteļiem, tautfrontiešu džemperīši un vīriešu ausaines jeb “pižiki”.

Gribas nocitēt kāda kritiķa teiktajam par operatoru darbu, kas “veido lielu daļu filmas kvalitātes — laikmeta gaisotni pustumšās un piesmēķētās telpās; īstajā brīdī pārceltu fokusu no priekšplāna uz tālāko plānu un otrādi; mūžīgo, tīri fiziski sajūtamo šaurību mazā dzīvokļa priekšnamā un spožu rīta saules staru Daugavpils rūpnīcas pagalmā — tieši un tikai tur, kur Alīcija izkāpj no mašīnas”.

Filmā patiesi iepriecina aktieru — galveno varoņu — spēle. Normunda lomā ir Gints Grāvelis. Ilgvara, Alīcijas vīra, lomā ir lietuviešu aktieris Darjus Meškausks. Lieliska Alīcijas lomā ir Ērika Eglija-Grāvele. Grima mākslinieki viņu vizuāli ir pietuvinājuši Itai Kozakevičai. Var just, ka aktrise, lai atveidotu Alīciju, ir daudz darba ieguldījusi. Pat runas veids atgādina Itu Kozakeviču. Gribējās vairāk smaidu, bet varbūt aiz foto un kino kamerām Ita daudz nesmaidīja, jo allaž gaidīja nopietns darbs. Ļoti depresīva un neinteresanta filmā šķita arī Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidotā Dita.

Ļoti pietrūka titru latviešu valodā, kad tika parādīti poļu kopienas saieti. Atliek tikai minēt, par ko poļi savā starpā sarunājās. Jaunākajai paaudzei derētu arī tulkojums no krievu valodas.

Pēdējā laikā režisori uzņem spēlfilmas par Atmodas laiku, kas ir apsveicami. Diemžēl ne “Paradīze 89”, ne arī “Janvāris” mani neuzrunāja, radīja vilšanos, savukārt “Mana brīvība” uzvedina uz pārdomām vēl pāris nedēļas pēc filmas noskatīšanās. Žēl gan, ka Aizkraukles kultūras centrā sanāca maz skatītāju