Iveta Skaba
Nedēļas nogale aizvadīta barikāžu laika zīmē. Tika iedegti ugunskuri, par laimi, atmiņu, vārīta tēja, gatavotas maizītes, dziedātas dziesmas un uzklausīti stāsti par 1991. gada janvāra dienām. Barikāžu laika atceres pasākumi notika arī mūsu pusē.
Aizkrauklē uz 1991. gada janvāri aizveda pilsētas centrālajā laukumā iedegtais ugunskurs. Ap to gan sapulcējās tikai barikāžu dalībnieki — toreizējās Aizkraukles 2. vidusskolas skolotāji — un vēl daži pilsētas iedzīvotāji. Prieku sastapt savus bijušos kolēģus pauda Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums: “Sapnis ir piepildījies, un jūs esat sapulcināti. Notikums, kas bija pirms 33 gadiem, mums ir kopīgs — gan barikāžu dalībniekiem, gan tiem, kas mājās nosirmoja, jūtot līdzi šajā neziņas laikā. 33 gadu laikā bieži vien atmiņā uzplaiksnīja tie brīži, kad mēs saņēmāmies un tajā pirmdienā sapratām, ka mums arī ir jābūt Rīgā.”
Piezīmēm liela vērtība
Atceres pasākums turpinājās Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos”. Te iekārtota izstāde “Tautas fronte Aizkrauklē”. Barikāžu laiku atgādina gan Taigas Kalvišķes gleznas, gan laikrakstu “Staburags” un “Neatkarīgā Cīņa” numuri, termosi, arī vecais labais “vefiņš” jeb radiouztvērējs “VEF”, kas darbojās ar baterijām un bija informācijas nesējs barikāžu laika dalībniekiem. Par Tautas frontes darbību Aizkrauklē un tās nozīmi barikāžu laikā vēsta arī planšetēs ievietotās fotogrāfijas un informācija. Izstāde būs apskatāma līdz 28. janvārim.
Atmiņās par piedzīvoto Rīgā pirms 33 gadiem dalījās to dienu un notikumu liecinieki — toreizējās Aizkraukles 2. vidusskolas darbinieki. Uz galvaspilsētu devās Leons Līdums, Aldis Labinskis, Guntis Romanovskis, Jānis Balodis, Jānis Krievs, Ainis Ambarovs, Alberts Tesviņš, Uldis Urtāns. Rīgā saviem bijušajiem kolēģiem pievienojās Jānis Bērziņš. Starp viņiem bija arī Jānis Bite un Arnis Rudiņš, kuru diemžēl nav vairs mūsu vidū.
Skolotājs Jānis Bērziņš tajās dienās rakstīja piezīmes. Pirms vairāk nekā 30 gadiem šķita — kam gan tas vajadzīgs? To īstā vērtība ir apzināta ar gadiem. “Ir tādas reizes,” sacīja Jānis Bērziņš, “droši vien tāpat kā man, braucot uz manifestāciju, ka nav citu variantu, ka ir jābrauc, tu esi kā pievienotā vērtība tam, uz kurieni tu dodies. Atceroties barikāžu laiku, es visu līdz sīkumam, visas savas emocijas pierakstīju. Pēc tam to izdevās publicēt. Es jau biju prom no Aizkraukles un tikko biju sācis strādāt Mazsalacā. Bija jābrauc uz manifestāciju. Rīgā satiku savus kolēģus no Aizkraukles. Es aizmirsu savu autobusu, pievienojos Aizkraukles skolotāju grupai, kopā izdzīvoju visas emocijas. Šai Aizkraukles grupiņai bija uzticēts konkrēts objekts — Ministru Padome. Vienā brīdī situācija kļuva draudīgāka, un informācija visu laiku mainījās.” “Gaidīja gājienu no stadiona pie Ļeņina pieminekļa,” kolēģi papildināja L. Līdums.
Bija gatavi uz visu
“Pirmā stāva logi no ārpuses bija aizsisti ar skaidu plāksnēm,” atceras Jānis Krievs. “Man personīgi lielākais satraukums bija par tuvošanos piemineklim. Visas liepas bija pilnas ar zaros sakāpušiem cilvēkiem — tūlīt būs! Tūlīt būs! Es ierāpos kādā “kolhidas” piekabē, mums jau nekādu gāzmasku nebija. Pamazām situācija atslāba.”
“No tā laika “Rīgas modēm”, kas toreiz bija, līdz piemineklim ielas bija pilnas cilvēkiem, Interfrontei tika atstāts metru plats “koridors”,” stāsta Jānis Balodis. “Ja viņi būtu nākuši, iespējams, mēs te nesēdētu,” domā Jānis Krievs.
Vakaros aizkrauklieši devās paskatīties, kas notiek citos objektos. Aizbrauca līdz Zaķusalai, aizgāja līdz Radio ēkai, telegrāfam. “Kad palika mierīgāk, mēs izstaigājām visas šīs vietas. Tur bija mītiņi. Atceros, bija diezgan liels cilvēku pūlis. Kāds, kas bija dienējis, stāstīja, kā pūlim uzvesties, ja uzbrūk, kādā veidā var izrādīt pretestību,” stāsta Jānis Bērziņš. Jānis Balodis bilst, ka tas bija Dzirnavu ielā, pie “Lattelecom”. “Gaisā virmoja brīvības emocija, kad negribējās darīt neko citu, bet darīt to, kas tajā brīdī, izejot no situācijas, bija jādara,” tā Jānis Bērziņš. “Ar masām tika izrādīta nevardarbīgā pretošanās — mēs esam kaili, bet gatavi uz nāvi,” saka Leons Līdums. “Ar tādām emocijām, kas tajā brīdī cēla. Ne velti tā ir uzvara ar emocijām,” papildina Jānis Bērziņš.
Ar Viļņas scenāriju
“Runājot par emocijām, visi televīzijā bija noskatījušies Viļņas notikumus, kā cilvēkus ar tankiem mīcīja. Un kur bija teikts, ka tas Rīgā nenotiks? Ar Viļņas scenāriju mēs braucām uz Rīgu. Atcerieties, kad no Vecmīlgrāvja tilta pie Ministru Padomes piedzina ložu cauršauto autobusu? Personīgi man tajā brīdī izveidojās citas emocijas,” saka Jānis Balodis.
“No mūsdienu viedokļa šo notikumu var izvērtēt dažādi. Sabrauca no laukiem, ieēda, iedzēra, satikās, padziedāja, padejoja. Kad mēs devāmies uz Rīgu, nezinājām, kas būs. Mēs devāmies ar nolemtību, aicinājumu, ka mēs ejam līdz galam. Mēs braucam prom ar vilcienu, mēs nezinām, kas tur būs, bet mēs esam gatavi. Nebija baiļu, mēs gandrīz visi bijām izgājuši padomju armiju. No mājām mēs izbraucām gatavi uz visu. Tagad var vērtēt dažādi, arī ciniski pasmīkņāt par to. Ir tādi gadījumi bijuši,” teic Leons Līdums.
Pa nelielam pavedienam tika tīts atmiņu kamols — stāsts, kas bija jāizdzīvo gan tiem, kas devās nezināmajā, gan tiem, kas palika mājās. Tas bija laiks, kad nebija mobilo telefonu un kuru katru mirkli uz mājām nevarēja piezvanīt, vien tad, ja kaut kur izdevās tikt pie tālruņa. Tas bija laiks, kad savā starpā sveši cilvēki viens otram izrādīja pretimnākšanu, par ko mierīgākos apstākļos pat neiedomātos. Tas bija laiks, kad visus vienoja brīvības ideja.
Par savu paaudzi pārliecināts
Savas atmiņas laikrakstam uzticēja arī tagadējais aizkrauklietis Jānis Rudaks. 1991. gadā Rudaka kungs vēl dzīvoja Koknesē, strādāja uzņēmumā “PMK 25”, bija LTF grupas vadītājs un organizēja braucienus uz Rīgu. “Aizbraucām nākamajā dienā pēc manifestācijas, mūsu objekts bija Ministru Padome. Nezinājām, ko darīt. No ēkas iznāca kāds vīrietis un teica, ja ir kāds, kas var palikt no pirmās līdz pēdējai dienai, lai nāk iekšā. No mūsējiem palika kādi 10 cilvēki, un viņi tur bija no pirmās līdz pēdējai dienai. Es kā Tautas frontes grupas vadītājs paliku ārpusē un ar Latvijas karogu tur visu dienu nostāvēju,” atceras Jānis Rudaks. Vakarā devās mājās, organizēja arī malkas piegādes no Kokneses. Rudaka kungs Rīgā bija arī tajā dienā, kad notika šaušana pie Iekšlietu ministrijas. “Man bija armijas pieredze, nebaidījos,” saka sirmais kungs.
Lūgts izvērtēt notikumus no šodienas skatpunkta, Jānis Rudaks teic, nekas daudz nav mainījies. Kaimiņi — igauņi un lietuvieši — mums ir krietnu soli priekšā. “Vai mēs esam sliktāki? Nē, taču!”
Vaicāts, vai uz barikādēm ietu arī šodien, par sevi un savu paaudzi viņš ir pārliecināts, ka rīkotos tāpat. Par jauniešiem gan grūti spriest. Pirms gadiem trim Jāņa kungs Koknesē organizēja Tautas frontes biedru tikšanos, uz kuru ieradās arī Romualds Ražuks. Iepriekš par šo tikšanos bija izziņots, sanāca kādi 30 tautfrontieši un citi ieinteresētie. “Ne vēstures skolotāju, kuriem par to būtu jāieinteresē, ne skolēnu pasākumā nebija. Tāpēc par jauniešiem man grūti teikt,” saka Jānis Rudaks.
Pin tīklu un gatavo sveces
Barikāžu piemiņas ugunskurs tika iedegts arī Staburaga pagastā. Kā pastāstīja saieta nama vadītāja Signe Sniedze, pasākums sācies ar ierakumu sveču izgatavošanu Dzintras Reimartes vadībā saieta nama telpās. Jaunjelgavietes Vairas Lejnieces vadībā tika pīts maskēšanās tīkls. Tīkla siešana paredzēta līdz 24. februārim.
1991. gada janvārī uz Rīgu devās arī Staburaga pagasta iedzīvotāji, par ko liecina saglabājusies Gunāra Ratņika fotogrāfija. Sanākušos uzrunāja staburadzietis Uldis Albiņš un zemessargs Kaspars Adijāns, muzicēja folkloras kopa “Krāce”.
Reklāma