Iveta Skaba
Aizvadītajā sestdienā Aizkraukles kultūras centrā vadīja teātra gars, jo te norisinājās tradicionālais amatierteātru festivāls “Ūsiņdienas”. Savus iestudējumus izrādīja seši amatierteātri, tajā skaitā divi no Aizkraukles novada.
Kad pielūdz elku
Prieku par Ūsiņdienām, uzrunājot sanākušos un vēlot patīkamu skatīšanos, pauda Inguna Strazdiņa, Aizkraukles Tautas teātra, Kokneses un Daudzevas amatierteātru režisore. Pirmajos divos iestudējumos ne tikai darbība notika uz skatuves, bet uz tās bija izkārtotas arī skatītāju vietas.
“Ūsiņdienas” iesāka Latvijas Universitātes Studentu teātris (režisors Visvaldis Klintsons). Kā pirms izrādes pastāstīja režisora palīgs un skaņu režisors Andrējs Krūmiņš, šis teātris Aizkrauklē viesojas otro reizi, jo izveidojusies laba sadarbība ar Ingunu Strazdiņu. Studentu teātra iestudējums bija veidots pēc amerikāņu šausmu stāstu rakstnieka Edgara Alana Po darba “Piezīmes Mr. Valdemāra lietā” motīviem. Krūmiņa kungs apgalvoja, ka skatītājiem nav pamata uztraukumam, viss būs labi.
Un tā arī bija.
“Izrāde ir par to, ka mēs esam pielūguši kādu elku, kas faktiski jau ir miris, un kas notiek, ja mēs viņu pārāk pielūdzam. Var notikt tā, ka viņš pēkšņi kādā citā veidā pamostas un sataisa lielas nepatikšanas. Varbūt var saskatīt paralēles ar kādu bēdīgi slavenu valstsvīru, kurš pat pēc savas nāves, šķiet, kaut kur mīt,” teic A. Krūmiņš.
Izrādē iesaistīti seši gados jauni aktieri, un viņu darbs tiešām iepriecināja. Dramatismu paspilgtināja kustības, gaismas un skaņas. Bet kāpēc Po darbs, kāpēc šāda izvēle? “Kopš neatminamiem laikiem režisoram bija ideja, ka vajadzētu iestudēt Edgara Alana Po stāstu. Iepriekšējo reizi tā bija “Nodevīgā sirds”, kas guva skatītāju atsaucību,” stāsta Andrējs Krūmiņš. Nākamajā gadā, kad teātrim pievienojās jauni studenti, režisors atkal izlēma ķerties klāt E. A. Po darbiem, šoreiz — “Piezīmēm Mr. Valdemāra lietā”. “Te sāka darboties režisora fantāzija. Viņš negribēja vienkārši izstāstīt stāstu. Visvaldis Klintsons savulaik darbojies Anša Rūtentāla kustību teātrī, viņam ir ļoti tuva skatuves kustība. Mācot studentiem aktiermeistarību un kustību, tapa šī izrāde. Aktieri, kas darbojās uz skatuves, ir pirmo gadu Studentu teātrī.
Izrādē ļoti svarīga bija kustība kopā ar skaņu noformējumu, tam mēs izvēlējāmies Riharda Vāgnera mūziku. Jau no pirmajiem mēģinājumiem datorā meklēju Vāgnera mūzikas gabalus izrādei, montēju tos, līdz ar to aktieri jau no paša sākuma strādāja pie šīs mūzikas. Ceru, ka viņi kaut cik mūzikā ir iedzīvojušies un viņiem sāk veidoties dialogs ar mūziku. Man bija svarīgi panākt dialogu ar mani pie skaņu pults un aktieriem uz skatuves,” teic A. Krūmiņš.
Par dzimtas mājām un savu zemīti
Uz skatuves varēja vērot arī otru izrādi, kas bija Daudzevas amatierteātra sniegumā. Uz to bija ieradies kuplāks pulks skatītāju. Baibas Jukņēvičas lugas “Liepas” iestudējuma pirmizrāde ar skatītāju pilnu zāli notika Daudzevas saieta namā 28. janvārī. “Liepas” ir izrāde par dzimtas mājām, sapņiem un mūsu zemīti. Kopš tā laika nospēlētas viesizrādes Staburagā, Iršos, Koknesē un citās mūsu novada vietās.
Kā pēc pirmizrādes “Staburagam” pastāstīja režisore Inguna Strazdiņa, kad sāka iestudēt lugu, trupas sastāvā bija sievietes, tāpēc bija jāpiemeklē tāda luga, kurā nav vīriešu lomu. Kā pirmizrādē, tā arī šajā reizē daudzeviešu sniegums aizkustināja. Turklāt šajā laikā aktrišu spēle kļuvusi vēl pārliecinātāka.
Pilsētnieki laukos
Gulbenes Tautas teātris (režisore Ineta Krastiņa) ciemkukulī bija atvedis cita žanra izrādi. Lugas autore, tāpat kā daudzeviešu iestudējumā, — Baiba Jukņēviča. Tās nosaukums “Pilsētnieki”, un tā ir joku luga par pilsētniekiem laukos.
Pilsētnieks Jānis iegādājies māju laukos, uz kurieni atvedis savus pusaudžu vecuma bērnus un māti. Visi, izņemot Jāni, ir nepatīkami pārsteigti — grausts, krāsns dūmo, ūdens ir akā, tualete, kuru pilsētnieki nekādi nevar atrast, ārā, internets “neķer”. Vienīgais prātīgais lēmums — doties no šejienes prom. Labāk būtu atpūsties Turcijā, bet naudas vairs nav, tā ka jāpaliek vien tepat.
Tā kā Jānis ir šķirtenis, par viņu interesi sāk izrādīt pretējais dzimums. Visi pamazām sāk iedzīvoties laukos. Kad kaut ko paši izdarījuši savām rokām, mājas negrib ne pārdot, ne arī atgriezties Rīgā.
Raits sižets, aizraujoša aktierspēle — tā īsumā varētu teikt par šo izrādi. Būtībā kā no zemes te izlien visa lauku dzīves “buķete” — darbaspēka un pretējā dzimuma trūkums, tenkas, iedzīvotāju skaita samazināšanās, par ko izrādē uztraucas pagasta priekšniece, ka drīz te paliks viena un deklarēs teļus. Taču galvenais izrādē — latvietim svarīgas savas mājas, savs stūrītis zemes.
Ironiski par neseno pagātni
Ar interesantu izrādi bija atbraucis Brocēnu teātris (režisore Zanda Strogonova). Brocēniešu ceļasomā bija Leldes Jaujas lugas “Nelegālais koris” iestudējums. Izrāde ir par sabiedrības garīgo pieaugšanu, par to, vai spējam izvērtēt un ironiski pasmīnēt par nesenajā pagātnē notikušo.
Lugas notikumi nesenā pagātnē — pandēmijas laikā, kad bija noteikti pulcēšanās ierobežojumi — drīkst satikties ne vairāk kā seši cilvēki no vienas mājsaimniecības. Diriģents Maestro uzskata, ka tas nav iemesls, lai koris nesanāktu kopā mēģinājumā. Mēģinājums notiek kādā garāžā, un uz to ierodas tie dziedātāji, kam “jābīda savas lietas”. Dainis ierodas ar pilnu somu lauku labumu, cerot pārdot un saņemt kādu eiro, Kasparam mēģinājums ir iespēja izkļūt no mājām un pastrādāt pie datora. Brigita un Leila ierodas, romantisku jūtu pret Maestro vadītas. Ievas vīrs ir policists, un viņa jūtas droša, bet arī policists ierodas mēģinājumā, jo kāds ir nosūdzējis pulcēšanos. Uz citu būšanu un nebūšanu fona izlaužas arī Maestro personīgā drāma.
Īstā dzīve — skatuve
“Ūsiņdienās” piedalījās vēl viens jauniešu kolektīvs — Rīgas Tehniskās universitātes studentu teātris “Spēle” (režisore Raimonda Vazdika). Teātra devīze ir: “Esam jauni, esam brīvi, mīlam dzīvi!”, un studenti tiešām dzirksteļoja uz skatuves. Viņu sniegumā varēja noskatīties brīvu fantāziju pēc Luidži Pirandello lugas “Seši tēli meklē autoru” motīviem “Īstā dzīve”.
Luga “Seši tēli meklē autoru” ir itāliešu dramaturga Luidži Pirandello visslavenākā luga. Pirmoreiz tā iestudēta gandrīz pirms 100 gadiem — 1921. gadā. Kad tā tika izrādīta Romā, izraisīja sensāciju — aktieri, kritiķi un publika uz skatuves sāka ķīviņu, daudzi skatītāji zāli pameta pirms iestudējuma beigām. Pirandello zāli pameta slepus. Pēc neilga laika luga tika izrādīta Milānā un guva milzīgus panākumus, kļūdama par 20. gadu Eiropas teātra klasiku.
Teātris sāk jauno sezonu, uzzina, ka ātri jo ātri jāiestudē luga. Te pēkšņi uz skatuves, kur tiek mēģināta kāda luga, ierodas tēli melnā — tēvs, māte, pameita, dēls, maza meitenīte — un pieprasa, lai režisors iestudētu izrādi ar viņiem kā tēliem. Katrs no tēliem pilnībā un nepārtraukti iemieso savu traģisko eksistenci, dzīvesstāstu — viss viņu dzīvēs jau reiz ir noticis, notiek patlaban un gatavojas notikt nākotnē. Šie tēli pārliecina režisoru, ka viņu stāsts būs vislabākais, kas nemaz nepatīk trupas aktieriem.
Kas ir īstā dzīve? Skatuve. Manuprāt, šo izrādi labi raksturo internetā atrastais — Pirandello nostāda pretrunā mākslīgo (taču patiesi eksistējošo) teātri un “neīsto” tēlu dzīvīgumu un izteiksmīgumu.
Vieni šo izrādi skatījās samērā vienaldzīgi, citi gardi smējās, vēl dzirdēju viedokli — balagāns. Un taisnība ir visiem.
Pārdzīvojumi neziņas laikā
Teātra saietu noslēdza mūsējie — Kokneses amatierteātris (Inguna Strazdiņa) ar Ineses Tālmanes lugas “Cerību ēnā” iestudējumu. Pirmizrāde tam bija 2023. gada janvārī. Pirms vairāk nekā 100 gadiem Rūdolfs Blaumanis uzrakstīja psiholoģisko noveli “Nāves ēnā”. Tā vēsta par zvejniekiem, kuri zvejas laikā pēkšņi atskārš, ka ledus gabals ir atlūzis un dodas arvien tālāk atklātā jūrā. Dzīvības briesmās atklājas cilvēku raksturi. Taču katram krastā palicis kāds, kas gaida viņus — sievas, mātes, meitas… Inese Tālmane savā lugā atklāj šo sieviešu — Zaļgas sievas Emīlijas un meitas Marijas, Grīntāla sievas Annas, Daldu mātes, kurai jūrā vīrs un dēls, Kārlēna audžumātes Zelmas — pārdzīvojumus šajā neziņas laikā.
Izrāde ir ļoti emocionāla un vedina uz pārdomām. Cilvēki uz ledus gabala peld nekurienē, cerot uz brīnumu — varbūt pamanīs kāds kuģis. Uz jūru noraugās sievietes cerībā kaut ko ieraudzīt, kas vēstītu, ka viņu vīri, dēli ir sveiki un veseli. Tie bija laiki, kad glābēju dienesti nedarbojās, nebija nekādu saziņas līdzekļu.
Arī pēc vairāk nekā 100 gadiem cilvēki tāpat mīl, cieš, nīst, piedod, naidojas, salabst. Vieni sirdi nocietina, citi to atver pasaulei.
Iepriecina tas, ka festivālā redzētie iestudējumi bija ļoti atšķirīgi — dažādu žanru. Vieni noskatījās konkrētas izrādes, citi — kultūras centrā aizvadīja visu dienu. Kā “Staburagam” pastāstīja Inguna Strazdiņa, šī festivāla izrādes nevērtēja žūrija, līdz ar to aktieri varēja justies brīvi un nepiespiesti, spēlēt savam un skatītāju priekam. Starp skatītājiem bija arī aizkraukliete Zigrīda Peškaite. Zigrīdas kundze atzina, ka izrādes, izņemot “Pilsētniekus”, bija pasmagas. Pēdējās izrāde —“Cerību ēnā” — raisīja sāpīgas emocijas. “Ūsiņdienas” aizkraukliete vērtē pozitīvi, un ir labi, ka šādi pasākumi notiek.
Reklāma