Karš ietekmē arī slimību izplatību. Būtisks drauds ir ārzemnieki

PVD speciālists Mārtiņš Seržants saka, ka lauksaimniecības dzīvniekiem nav noteiktas obligātās vakcīnas, katrs saimniecības īpašnieks pats izvēlas pret kādām infekcijas slimībām viņus potēt. Tas gan nav saistīts ar sezonalitāti. Šobrīd ir pēdējais brīdis, kad noņemt obligātās analīzes gaļas liellopiem uz brucelozi un leikozi. Vērtējot aizejošo gadu, Mārtiņš Seržants saka, ka aktualitāte numur viens bija Āfrikas cūku mēra izplatība mežacūku vidē, kas attiecīgi veicina saslimšanu mājas cūkām. Šogad mājas cūku novietnēs bija astoņi šādi gadījumi un skāra nedaudz vairāk kā 250 dzīvnieku. Pāris gadus šī slimība bija mazāk aktuāla un cūku īpašnieki atslāba, mazāk ievēroja biodrošības pasākumus. Šogad konstatēts viens leikozes gadījums govij kādā saimniecībā Krievijas pierobežā, bet kopumā pa kādam atklāj ik gadu. Šī ir infekcijas slimība, kas lēni progresē, kuru var pārnēsāt arī asinssūcēji kukaiņi. PVD speciālists atgādina, ka šī brīža sarežģītā ģeopolitiskā situācija ietekmē slimību izplatību. Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā veterinārārsti nespēj pilnvērtīgi pievērsties saviem tiešajiem pienākumiem. Līdz ar to dzīvnieku īpašnieki ir pirmie, kas var novērtēt dzīvnieku veselību, un ziņot, ja rodas aizdomas.

Būtisks drauds ir ārzemnieki

Veterinārārsts INGARS VUŠKĀNS stāsta, ka pēdējā laikā viņa aprūpē esošo liellopu kļūst arvien mazāk, jo attiecīgi mazāk ir arī to saimniecību, kurās tur lopus. Lielajās fermās dzīvnieku ārstēšanu mācījies kāds no tajā strādājošajiem. Veterinārijas speciālistu trūkums izteikti jūtams Daugavas kreisā krasta pagastos. Pagājušajā gadā mūžībā aizgāja vetārsts, kurš strādāja Salas un Sēlijas pagastos. Savukārt jauni speciālisti darbu sākuši Pļaviņās. Vetārsts saka, ka liellopiem ik gadu vajadzētu veikt profilaktisko vakcināciju pret infekcijas jeb, kā moderni sauc — ekonomiskajām slimībām, kas ietekmē dzīvnieku reprodukciju, piemēram, virusālā diareja, vaginīts. Pasterelozes uzliesmojums Neretas un Valles pusē bija 2018. gada jūlijā, bet vēlāk arī netipiskā laikā, rudenī. Vakcinēšanu ierasti veic divos piegājienos ar mēneša intervālu. Imunitāte lopiņam saglabājas no 6 līdz pat 12 mēnešiem. Ja slimības izplatība kādā apvidū ir spēcīga, vakcināciju vajadzētu atkārtot pēc pusgada. Vai zemnieki ir čakli uz lopu vakcināciju? Ingars teic, ka tie, kuri bija saskārušies ar slimību, nākamos divus trīs gadus to ievēro, bet, piemēram, šogad no šīm saimniecībām vakcinēt savus lopiņus neviens neizvēlējies.

Vakcinācija kopumā aktuāla lielajiem ganāmpulkiem. Būtisks drauds ir no ārzemēm ievestie lopi, kuri uz kūti var atceļot ar kādu slimību.

Visa pamatā saimnieka attieksme

Ja senāk piena ražotāji govju ārstēšanai plaši izmantoja antibiotikas, kas savukārt nonāca cilvēku pārtikā, mūsdienās šo zāļu lietošana būtiski samazinājusies. Tas pateicoties stingrākai kontrolei, pārbaudot dažādu zāļu atliekvielu klātbūtni pienā un gaļā. Samazinājusies arī šo zāļu pieejamība, jo agrāk tās varēja brīvi iegādāties. Kas notiek, ja kāda saimniecība tomēr pieķerta neatļautā antibiotiku lietošanā? Ja šāds piens nonācis kopējā cisternā, to izlej kanalizācijā, un, kad izdodas noskaidrot vainīgo, viņam jāsamaksā par visu cisternas saturu, piemēram, 10 tonnām izlietā piena.

Stāstot par savu ikdienu, Ingars saka, ka mazajās saimniecībās mājlopiem joprojām aktuālas ir sarežģītas dzemdības, kā arī pēcdzemdību komplikācijas, tajā skaitā piena trieka un placentas aizture. Ne visos gadījumos iespējams palīdzēt un dažkārt ieguldītā darba rezultāts, glābjot, palīdzot dzīvniekam, ir lopiņa nāve. Jebkurā gadījumā visu nelaimju sākums ir saimnieka attieksme pret dzīvnieku. Viens lieku reizi uztrauksies, cits nogaidīs līdz pēdējam brīdim. “Kur ir lops, tur arī maita”, saka pieredzējušais vetārsts. Ja dzīvnieku neizdodas glābt, pēc nāves ķermenis jānodod utilizācijai. Zemkopības ministrijas mājaslapā teikts, ka Latvijā ar to nodarbojas trīs uzņēmumi — SIA “Reneta”, SIA “Baltic trade” un SIA “Grow energy”. Ja senāk līķu savācējus vajadzēja ilgi gaidīt, tagad tas notiek divās līdz trīs dienās.

Mātes pēc ķeizargrieziena parasti izdzīvo

Piena govīm aktuāla ir mākslīgā apaugļošana. Līdzīgi kā ikdienas tehnoloģijas attīstās, arī liellopu pavairošana mūsdienās nav tāda kā senāk. Mūsdienās laboratorijas, tajā skaitā Siguldas ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacija, piedāvā šķiroto sēklu — iespēju izvēlēties konkrētu dzimumu. Lai gan pieredze rāda, ka 5% gadījumu piedzimst pretējā dzimuma dzīvnieks nekā sākumā bija plānots. Lai iegūtu iespējami augstāku piena izslaukumu, katrai govij apsēklošanas stacijā var piemeklēt atbilstošāko sēklu. Savā praksē Ingars veicis 13 ķeizargriezienus. Parasti to veic ar lokālo narkozi, nomērdējot griezuma vietu. Citi operē, govij stāvot kājās. Desmit gadījumos dzemdējušās govis izdzīvoja. Teļi gan ķeizargriezienā pārsvarā ir nedzīvi, laimīgu gadījumu ir maz. Jau pats fakts, ka dzemdības ir ar komplikācijām, liecina, ka teļiem tās ir ar lielu dzīvības un veselības apdraudējumu. Turklāt dzemdētājas labos apstākļos kūtī atgūstas jau pēc septiņām līdz desmit dienām.

Sarunas noslēgumā Ingars saka, ka dzīvnieka veselība lielā mērā atkarīga no īpašnieka — ar ko baro, kā rūpējas. Lielajām saimniecībām, kurās naudas vairāk, labāk parūpēsies par lopiem. Mazajās saimniecībās gadoties arī nepatīkami skati, kad, piemēram, seniors gados, kuram lopus vairs nevajadzētu turēt, tomēr to dara, bet nevar par viņiem pienācīgi parūpēties.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”