Priecājas par katru jaunu dienu. Viss, kas dzīvē vajadzīgs — miers, klusums un cilvēciska laime.

Jau gadu darbojas Pļaviņu dienas aprūpes centrs Gostiņos, ko vada Ilze Krastiņa. Tas veidots ar Zemgales Plānošanas reģiona, Eiropas Reģionālās attīstības fonda un pašvaldības atbalstu, lai atbalsta pasākumi pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem būtu tuvāk mājām. Tomēr svarīgākā nav vieta, bet gan cilvēki, kuri šo ēku pārvērš par mājām. Ilzei kopā ar kolēģi Santu Dreiju ir izdevies to piepildīt un padarīt par tādu, kur katram apmeklētājam patīk pavadīt laiku. To var just, esot centrā uz vietas. Par to saruna ar Ilzi.

Ar katru darbojas individuāli

— Kā veicies šajā laikā?

— Ļoti labi! Centru regulāri apmeklē desmit pieaugušie un trīs bērni, ar kuriem darbs notiek vairāk pēc individuālas vienošanās. Pārsvarā mūsu centru izmanto cilvēki no Pļaviņām, tomēr ir arī Vietalvā un Koknesē dzīvojošie. Visi dalībnieki ir izvērtēti, lai varētu saņemt centra pakalpojumus. Kuri nevar vai vēl negrib doties uz šejieni, izmanto rehabilitāciju. Kad sākām strādāt, telpās bija pamatlietas, pamazām piepērkam klāt to, kas vēl nepieciešams, lai varētu pilnvērtīgi darboties. Liels uzsvars mums ir uz veselīgu dzīvesveidu un sportiskām aktivitātēm, tāpēc daudz ejam ārā, vingrojam. Tā kā laikapstākļi un ceļi tam ne vienmēr ir piemēroti, gribam iegādāties vēl divus trenažierus, lai var kustēties, jo aktivitātes ir ļoti vajadzīgas. Mums notiek arī ciguna nodarbības, ko vada Kristīne Rulle. Diena sadalīta tā, lai būtu gan fiziskās nodarbes, gan radošās un praktiskās.

— Kādas tās ir?

— Dažādas — zīmējam, līmējam, veidojam. Pagājušajā gadā gatavojām apsveikuma kartītes, ko sociālais dienests pievienoja sarūpētajām dāvanām senioriem. Mūsu apmeklētāji ļoti cītīgi strādāja, un šo darbiņu turpināsim arī šogad. Taps adventes vainagi, kam ārā paši salasām dabas materiālus. Sākam jau gatavoties Ziemassvētkiem, jo tas nav vienkāršs darbs — katram prasmes un fiziskās iespējas ir atšķirīgas. Piemēram, Lieldienās, krāsojot olas, dažs to var tikai noturēt plaukstā, kāda no mums palīdz izkrāsot, ietīt lupatiņā, ielikt katlā, bet svarīgi, ka cilvēks ir piedalījies, un par to visiem prieks. Ļoti maz mums tādu apmeklētāju, kuri paši var visu izdarīt, un ikvienam jāpalīdz individuāli. No septembra centram apstiprināta vēl viena sociālā darbinieka štata vieta, jo divatā ir grūti, ja jānovada nodarbība desmit cilvēkiem. Esmu priecīga, ka man ir kolēģe Santa, kurai ir pieredze šajā darbā, un viņa prot aizraut mūsu apmeklētājus, motivējusi viņus kustēties un sportot, protams, iespēju robežās.

Izmanto visas iespējas

— Darbojaties tikai centra telpās?

— Kad kovids nedaudz atkāpās un pavasarī jau varēja kaut kur doties, ļoti aktīvi izmantojām šo iespēju, jo ir nomācoši atrasties tikai četrās sienās. Izbraucieni visiem ļoti patīk, esam bijuši daudz kur, apvienojot to ar pikniku. Vispirms cenšamies iepazīt vietējo Aizkraukles novadu — gan ražotnes, gan apskates objektus. Ko varam, to izmantojam, dažkārt aizejam tepat uz Zviedru skanstīm, kur ir ugunskura vieta un varam uzcept desiņas. Ir tādi, kuri nav bijuši ekskursijā, kopš mācījās skolā. Ģimenēm tas nav vienkārši un nereti ir fiziski grūti, jo kādam ir praktiski neiespējami iekāpt sabiedriskajā transportā, noiet lielus attālumus. Kāds varbūt kautrējas par to, kā bērnu ar īpašām vajadzībām uztvers sabiedrībā, un nekur neiet. Mēs esam kā viena ģimene — kopā svinam svētkus, arī katra vārda un dzimšanas dienu.

— Apmeklētāji šeit pavada visu dienu?

— Jā. Viena no lietām, ko centram iegādājos papildus, ir plīts un citi rīki virtuvei, jo paši gatavojam sev ēdienu. Sākumā apmeklētāji ieradās ar savām pusdienām, bet sapratām, ka labāk, lai ir visiem vienādi. Uz vietas gatavojot, ēdienā var arī ierobežot sāls, cukura un tauku daudzumu, sabalansējot to veselīgi. Ja kāds kaut ko neēd, pagatavojam viņam kaut ko citu. Turklāt, darbojoties virtuvē, katrs apgūst vai nostiprina ikdienai nepieciešamās prasmes. Arī uz veikalu lielākoties ejam kopā ar kādu no dalībniekiem, jo viņiem ir svarīgi prast izvēlēties produktus, un palīdz arī visu atnest. Divas mūsu apmeklētājas ieguvušas pavāra palīga kvalifikāciju, un šīs prasmes šeit ļoti noder. Savi speciālisti, kuriem tas ļoti patīk, mums ir arī kartupeļu mizošanā, bet ļaujam visiem kaut ko darīt.

Pieredze palīdz

— Kāda līdz šim bijusi jūsu darba pieredze?

— Pēc izglītības esmu pedagoģe psiholoģe un strādājusi vairākās vietās — gan vispārizglītojošajā, gan speciālajā izglītības iestādē. Līdz ar to man ir pieredze darbā ar cilvēkiem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi. Astoņus gadus nostrādāju bāriņtiesā, redzot šī darba medaļas otru pusi, — kas notiek, kad bērns no speciālās skolas nokļūst patstāvīgā dzīvē. Lielākoties viņš nav tam gatavs, jo neprot daudzas lietas. Ja nav palīgu, tas ir praktiski neiespējami. Dažkārt palīdzība ir pat piespiedu brīvprātīga, jo cilvēki lielākoties negrib asistentus. Esmu rakstījusi sociālajam dienestam, lai tomēr izvērtē šo iespēju, ja ģimenē jau vairākkārt izņemti bērni. Pateicoties asistentiem, vairāk var arī uzzināt par konkrēto ģimeni, jo, kad bāriņtiesas darbinieki aiziet paskatīties, bieži vien viss ir kārtībā — pamperi un zīdaiņu pārtika sagādāti, bet tas viss nereti ir tikai skata pēc, un bērni spiesti pārtikt no ceptiem kartupeļiem, lai arī viņi nav pat gadu veci. Speciālās skolas izdara daudz un mēģina iemācīt saviem audzēkņiem arī dzīves prasmes, bet tās diemžēl ir jāatkārto visu laiku, arī pieaugušā vecumā. Ja nav, kas to mudina, nekas nenotiek. Tie ir tie mūžīgie bērni, un ar 18 gadu vecumu nekas jau nemainās. Situācijas un diagnozes ir dažādas. Ja cilvēks nāk no nelabvēlīgas ģimenes, nevar gaidīt, ka viņš zinās, kā pašam rūpēties par otru. Tā ir mana sāpe, kas nāk līdzi no bāriņtiesas, bet šeit centrā tā nav. Ir gandarījums te strādāt, jo redzu, kā apmeklētāju vecāki rūpējas par saviem bērniem.

— Vai vecāki labprāt uztic savus bērnus?

— Ir dažādi. Pirms centra atvēršanas cilvēki, kuriem būtu nepieciešami centra pakalpojumi, ir apzināti. Ja vecākiem jāstrādā, tas ir labs risinājums. Ir, protams, tādi, kuri nevēlas nākt klātienē, bet saikni uzturam ar visiem. Savstarpēji uzticoties, sadarbība veidojas veiksmīga.

— Laikam jau tieši tāpēc. Bāriņtiesā ir emocionāli ļoti smags darbs, bet tas dod arī iespēju labāk saskatīt, ko darīt. Šis centrs ir viena no iespējām. Turpinu sadarbību arī ar vairākām biedrībām sociālās palīdzības jomā — biedrības “KPK “Tilts”” sociālās rehabilitācijas institūciju un biedrību “Cerību sala” no Jēkabpils, kas paplašina iespējas. Esmu tajā ar visu sirdi un pieņemu ikvienu mūsu apmeklētāju tādu, kāds viņš ir. Man nav problēmu palīdzēt viņiem arī ikdienas aprūpē. Es viņus saprotu, un tas palīdz veidot sadarbību ar viņu radiniekiem, un visi ir priecīgi, ka esam. Vispār visos apkārtējos cilvēkos es saskatu vispirms labo. Santa reiz atzina, ka, iespējams, šie īpašie cilvēki mūs jūt jau pa gabalu, jo kādā situācijā, kur apkārt bija daudz citu, tāds cilvēks pienāca tieši pie viņas un sāka sarunu, it kā pazītu viņu jau iepriekš.

Lai arī mana izglītība ir pedagoģija, skolā par skolotāju nevarētu vairs strādāt. Tas nav man — dienu no dienas stāstīt vienu un to pašu. Katram jāapzinās tas, ko viņš var darīt vislabāk, bet pedagoģiskā izglītība man ir pavērusi durvis daudzām citām iespējām.

Ģimene atbalsta

— Kā darbs ietekmē pašas ģimeni?

— Mums ar vīru ir četri bērni. Vecākais dēls jau studē, viena meita mācās vidusskolas pēdējā klasē, nākamā 2. klasē un jaunākā šogad vēl bērnudārzā. Visi pieraduši pie cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Kad strādāju speciālajā skolā, lielākie bērni vēl bija mazi un bieži vien bija klāt mūsu pasākumos skolā. Tagad ir tieši tāpat ar mazākajiem bērniem, kuri bieži vien ir dienas aprūpes centrā. Ir situācijas, kad jārisina kādi jautājumi pēc darba laika, bet nevari pateikt “nē”, un manējie to saprot. Ir gan jautri brīži, gan tādi, kad gribas raudāt, bet jāpasēž, jānomierinās, un viss atkal ir kārtībā. Mēs ģimenē viens otru esam sākuši vairāk novērtēt — savu kopābūšanas laiku, iespējas, ko mums sniedz pašu spēkiem sasniegtais. Līdz zemapziņai ir iespiedies, ka jāsaudzē vienam otrs, jāpriecājas par katru jaunu dienu un jāpateicas liktenim par to, ka esam viens otram — veseli un ar iespējām sasniegt visu, ko vien vēlamies.

— Kas palīdz relaksēties brīvajā laikā?

— Pļaviņu Mākslas skolā jau divus gadus apmeklēju pieaugušo jaunrades studiju. Interese un talants mākslā man ir kopš bērnības, bet līdz šim nebija iespējas to piepildīt. Vienmēr ir bijusi vēlme gleznot, bet gāju uz to lēnām, jo nepieciešamas gan finanses, gan laiks. Reizi nedēļā tās ir vismaz trīs stundas vakarā projām no ģimenes. Viņi to ir sapratuši un pieņēmuši. Kad darbojos mākslas skolā, visas pārējās domas pagaist. Pagaidām gan man pilnībā pabeigta viena glezna, un otra tuvojas noslēgumam. Nevienam gan nedomāju tās pārdot vai dāvināt, jo tajās ieguldīts liels darbs. Man patīk, ja varu atveidot lietas pēc iespējas dabiskāk un reālāk. Abstrakcija nav domāta man. Pašas veidotos māla traukus gan esmu dāvinājusi.

Mājās man ir zāliens, ko pļaut, un ziemā sniegs jātīra, kas arī ir forši. Pirms dažiem gadiem no Jēkabpils pārcēlāmies uz savu privātmāju Gostiņos. Ļoti gribējās savu māju, lai bērniem ir, kur iziet pagalmā. Tad vēl vecākā meita izlūdzās tētim suni, ar kuru man pašai drīz vien nācās doties pastaigā, bet agri no rīta celties man ļoti nepatīk. Līdz ar to par savu māju domājām jau intensīvāk. Man ir prieks, ka pieņēmām tādu lēmumu gan par dzīvesvietas maiņu, gan darbu. Skaista vieta un jauki cilvēki.

— Ko vēl gribas dzīvē piepildīt?

— Bērnus izaudzināt, bet citu lielu plānu pagaidām nav. Varbūt vienīgi kaut ko vēl varētu virzīt mākslas jomā, paceļot to Pļaviņās vēl augstākā līmenī. Grūti pateikt, ko vēl dzīvē gribētu. Tas man ir miers, klusums un cilvēciska laime. Nav tādas sajūtas, ka par katru cenu vajadzētu kādu kalnu iekarot. Ja būtu pretēji, tas nozīmētu kaut ko citu atstāt novārtā. Labāk mierīgi pagleznoju un, kad būs jau desmit gleznu, sarīkošu izstādi.

Kad bērni būs lieli, vēlētos paceļot — aizbraukt uz Ameriku un izbaudīt klimatu un dabas daudzveidību, pabūt Riodežaneiro karnevālā, iespējams, pat pabūt Kanādas Karaliskajā Ontario muzejā. 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.