imants@staburags.lv
Kluss un pirmajā brīdī necils ir Daudzeses pagasts. Kādreiz bijis Jaunjelgavas novadā, un šī pilsētiņa neoficiāli saukta par vārtiem uz Sēliju. 210 kvadrātkilometros, kurus aizņem Daudzeses pagasts, mazu pleķīti zemes kopj un lolo Ozoliņu pāris — Ināra un Guntis.
Pēdējo reizi bānītis brauca pirms 50 gadiem
Vairākus gadu desmitus viņu mājas ir “Zvirbuļi”. Ināra dzimusi netālajā Daudzesē. Viņas mammas māsa Zelma dzīvojusi tagadējā pagasta centrā, Daudzevā. Pirms piecdesmit gadiem tajā pēdējo reizi piestāja šaursliežu dzelzceļa sastāvi, saukti arī par bānīšiem. “Pie Zelmastantes uzsēdāmies un čukājāmies līdz Sunākstei,” stāsta Ināra. Kad pirms pāris gadiem “Zvirbuļos” atvēra cepli, pieminot šos laikus, tas nosaukts par “Bānīti”. Senāk šejienieši bija priviliģēti — no Daudzevas ar vilcienu varēja aizbraukt līdz par Jelgavai. Sākoties karam (2021. gadā Krievijas un Ukrainas karš — aut.), ik pa piecām minūtēm te traucās pilni gari sastāvi. Mājās plaukti drebēja.
Jāpieņem “sāpes” un “asaras”
Jaunībā Ināra aizprecējās uz Bauskas pusi, Uzvaru. Kad vīrs aizgāja mūžībā, pārdevusi turienes dzīvokli un savā bērnības zemē nopirkusi, kā pati saka, “mazu būdiņu”. Vēlāk ar tagadējo vīru Gunti ņēmuši kredītu un cēluši lielāku māju.
Dzīvē Ināra ar Gunti cauri gājuši daudzām skaistām un arī skarbām dienām. Notikumu kopsakarības abus novedušas pie domas par darbošanos ar mālu, un pašsaprotami, arī pie sava, ar malku kurināma keramikas cepļa būvēšanas. Šis ir jau trešais gads, kā abi krāj pieredzi darbā ar šo neparedzamo, bet skaisto materiālu.
“Pamazām ar personiskajiem līdzekļiem, savām rokām visu esam izveidojuši. Pandēmijas laikā ar manu līdzdalību tapa projekts par māla meistarklasi. Tajā iesaistījās Latvijā zināmas radošas personības — gleznotāja un mālotāja Vēsma Ušpele, keramiķe Linda Priedniece un citas. Sanācām kopā kādi 20 cilvēki. Nezinu, kas tas bija par klikšķi, bet meistares mācēja mani pārliecināt, ka varu darboties ar mālu,” stāsta Ināra. Vēlāk, kad keramiķis Ilmārs Vecelis uzcēla cepli Kurmenē, braukusi mācīties uz turieni. Savā 60 gadu jubilejā saņēmusi vērtīgu, bet savdabīgu dāvanu — šamota ķieģeļus cepļa būvei. Aicinājuši Ilmāru Veceli, lai no tiem uzmūrē keramikas krāsni. Svaigākais kūriens tajā bija 18. jūnijā. Apkārt redzamas māla trauku lauskas. Ināra tās sauc par “asarām” vai “sāpēm”. Krāsnī pušu plīsis arī liels sautējamais trauks. “Jāmāk pieņemt, ka ne viss, kas izveidots, izturēs ugunskristības,” ar skumju smaidu saka meistare.
Lai blusa nevar palēkties
Lai piepildītu vienu cepli, jābūt vismaz 200 traukiem. Laika ziņā no kūriena līdz kūrienam ir aptuveni divi mēneši. Katra cepļa kuršana ir īpašs notikums. Uz to atbrauc draugi, paziņas, kuru darinājumus mālā šajā reizē apdedzinās, kā arī radi. Rosība liela, katram savs pienākums — kurš piedalās cepļa zupas vārīšanā, kurš trauku nešanā, kraušanā, cepļa nopakošanā. Apdedzināšanas process aizņem trīs diennaktis. No tām dedzināšana notiek 14 stundas. Pārējais laiks nepieciešams sakraušanai, iekuršanai, atdzesēšanai, trauku izņemšanai. Pēcāk notiek trauku vaskošana un pulēšana. Vaskošanai izmanto rapšu eļļu un bišu vasku. Pulēšanai — stikla lodītes. Guntis te atceras novadnieka, nu jau nelaiķa Pētera Grauduļa, koka trauku meistara, joku par pulēšanu. Esot jānoķer blusa, jāiemet traukā. Ja tai kājas slīd, ka nevar izlēkt, darbs padarīts.
Pilns autobuss ar dakteriem
“Bānītis”, kā jau sēļu lolojums, nekur īpaši nereklamējas. Ziņas par cepļa darbību ejot no mutes mutē. Nonāca līdz Valmierai, un šurp atbrauca autobuss, pilns ar dakteriem. Katrs no viņiem darināja savu māla trauku, un to apdedzināšana notika šajā mēnesī. Arī gadatirgos daudzeviešu traukus tikpat kā neatrast. “Cilvēki paši pie mums atbrauc,” saka Guntis, tikko atgriezies no Aizkraukles. Viņš Daudzevā ienācis no Neretas, līdz ar to Ozoliņi ir sēļi par visiem simts procentiem. Jautāti, ar ko Sēlija atšķirīga no citiem Latvijas novadiem, Guntis saka — ar Sēlijas valni. Ināra teic — mēs esam piezemēti, pie zemes, sīksti. Sēlis, ja dara, tad dara, bet māk arī priecāties. Esam paklusi, noslēgti. Tomēr “Bānīša” trauki aizvesti arī ārpus Latvijas. Kāds tos dāvanai aizvedis uz Parīzi, un kāda krūze nu stāv virtuvē Ēģiptē — Šarmelšeihā.
Projekts “Sēlijas kopienu stāsti” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” projektu konkursa “Sēlijas kultūras programma” finansiālu atbalstu.
Reklāma