Kokneses ģimenes atbalsta dienas centrā sociālos pakalpojumus var saņemt visu vecumu iedzīvotāji

Jau 17 gadu Koknesē darbojas ģimenes atbalsta dienas centrs, kas iekārtots kādreizējā pasta ēkā. Šo gadu laikā piedzīvotas pārmaiņas, taču darbības mērķis nemainīgs — sniegt sociālos pakalpojumus dažādu vecumu iedzīvotājiem. Par to saruna ar centra vadītāju Ievu Ūtēnu.

Aktīvi bija bērni un jaunieši

Kokneses ģimenes atbalsta dienas centrs dibināts 2006. gada 10. februārī, un sākotnēji tas bija izvietots pirmā stāva telpās, kas bija daudz plašākas. Nosaukumā vārds “ģimene” nozīmē, ka šis centrs paredzēts visām paaudzēm. Agrāk centru daudz apmeklēja bērni un jaunieši, taču nāca arī seniori, bija jauno māmiņu klubiņš, kas samērā aktīvi darbojās, uz mēģinājumiem sanāca vēderdeju dejotājas. “2006. gadā vēl tā nebija izplatītas tehnoloģijas, taču dienas centrā bija brīva piekļuve internetam, kas interesēja bērnus, līdz ar to bija nodrošināts apmeklējums. Tagad vairāk strādājam ar grupām,” saka centra vadītāja Ieva Ūtēna. Tā kā telpas kļuvušas mazākas, vairs nav tik liels apmeklējums.

Pieprasīti dušas un veļas mazgāšanas pakalpojumi

2022. gada 7. jūlijā Kokneses ģimenes atbalsta dienas centrs Labklājības ministrijā tika reģistrēts kā sociālo pakalpojumu sniedzējs. Kādi pakalpojumi tiek nodrošināti?

Arvien pieprasīti ir dušas un veļas mazgāšanas pakalpojumi, kas paredzēti maznodrošinātajiem un trūcīgajiem iedzīvotājiem. Iespēja nomazgāties pašiem un izmazgāt veļu īpaši aktuāla bija 2020. gada vasarā, kas bija ļoti sausa. Akas bija izžuvušas, un cilvēki nāca uz dienas centru. “Bija tā, ka viss pieraksts bija pilns,” teic Ieva.

Kopš pirmsākumiem aktīvi dienas centra apmeklētāji ir seniori. Iepriekš darbojās arī bērnu emocionālās audzināšanas grupa, atsākusi darboties rehabilitācijas grupa vecākiem. Seniori labprāt apmeklēja datorapmācības nodarbības, bet, tā kā datori ir savu laiku nokalpojuši, tās vairs nenotiek. Allaž notiek radošās nodarbības un spēļu pēcpusdienas skolas vecuma bērniem.

Drēbe ir iepazīta

17 gadu laikā, kopš Koknesē darbojas ģimenes atbalsta dienas centrs, iestādei nomainījušies vairāki vadītāji, katram no viņiem bijusi sava pieeja darbam. Ievas Ūtēnas darba specifika ir vasarā rīkot cikliskās nodarbības, kas ierasti ilgst nedēļu, un tās ir gan rīta, gan pēcpusdienas grupām. “Tās varētu saukt par pusdienas nometnēm, un tās ir ļoti apmeklētas,” teic Ieva.

Šogad maijā apritēs seši gadi, kā Ieva ir dienas centra vadītāja amatā. “Nu jau drēbe ir iepazīta,” teic vadītāja. “Zinu, ka pirms tam nebija sociālās rehabilitācijas grupas personām ar invaliditāti, to mēs izveidojām 2018. gadā. Principā grupa nav mainījusies. Daži ir aizgājuši projām, līdz ar to palikušie labi iepazinuši viens otru un ir atvērti, gluži kā ģimene.”

Nodarbības ir saplānotas

Lai darbotos ar sociālās rehabilitācijas grupu, ir nepieciešamas īpašas zināšanas? “Sākotnēji man bija ļoti grūti izveidot grupu, jo tajā laikā mums vēl bija redzes un kustību invalīdi. Dažādām invaliditātēm ir ļoti grūti pielāgot aktivitātes. Tagad grupā ir cilvēki ar garīgiem traucējumiem, līdz ar to aktivitāšu piemērošana nesagādā grūtības. Mēs kopā pārrunājam, ko viņi grib darīt, un tādas nodarbības es ieplānoju.

Man nav sociālā darbinieka izglītības, pašlaik maģistrantūrā studēju pedagoģiju. Šim darbam svarīga ir izpratne un vēlme. Kad es aicinu citus nodarbību vadītājus, novērojama stereotipiskā domāšana — bailes, šaubas, vai tiks galā, neziņa, kādi būs šie cilvēki. Es parasti mierinu, ka grupa ir atvērta un pozitīva, tas ir tāpat kā bērnudārzā strādāt ar bērniem. Arī bērni ne vienmēr visu saprot, viņiem vajag vairākas reizes atkārtot. Šajā grupā cilvēki ir diezgan patstāvīgi,” stāsta Ieva. Viņa savulaik beigusi arī mākslas skolu, tāpēc radošuma nodarbībās netrūkst.

Darbojās arī kovida laikā

Sociālās rehabilitācijas grupa ir paredzēta pieaugušajiem. Jaunākajam dalībniekam ir 27 gadi, vecākā dalībniece ir 67 gadus veca. Pārējie ir trīdesmitgadnieki. Uz nodarbībām sanāk reizi nedēļā, parasti tie ir trešdienu vai ceturtdienu rīti. Dienas centrā ir brīvais apmeklējums, tas nepieciešams, lai nepārklātos ar citām grupām. Cilvēkiem ar garīgajiem traucējumiem tiek piedāvātas dažādas nodarbības — gleznošana, ēdienu gatavošana, veidošana u. c. Ir bijušas arī valodas attīstības nodarbības, kas cilvēkiem ar garīga rakstura problēmām ir ļoti nozīmīgas. “Pastāvīgi visās nodarbībās trenējam roku sīko motoriku, attīstām radošo domāšanu un uzlabojam atmiņu,” stāsta Ieva.

Grupa nepārtrauca darboties arī kovida laikā. Tika sagatavotas darba lapas ar uzdevumiem — vajadzēja gan krāsot, gan griezt un līmēt, atrast atšķirības, izgatavot putnu barotavu, ārā novērot laiku. Šī aktivitāte bija būtiska, lai visu laiku neuzturētos telpās, bet izietu laukā, izkustētos. Kad ierobežojumus mazināja, notika tikšanās klātienē, ievērojot divu metru distanci un velkot maskas. Tas gan bija diezgan apgrūtinoši. Ieva teic, lai arī vēlāk tika pieņemti noteikumi, ka personas ar garīga rakstura traucējumiem tās var nelietot, viņi tomēr esot lietojuši. Kā zināms, šādi cilvēki nav fiziski aktīvi, arī viņu imūnsistēma nav tik spēcīga, tādēļ, lai pasargātu viņus un citus līdzcilvēkus, lietoja maskas.

Arī citas atbalsta grupas

Kādas grupas vēl darbojas Kokneses ģimenes dienas atbalsta dienas centrā? “Atbalsta grupa jauniešiem, kurā notiek personības izaugsmes nodarbības. Grupas dalībnieki ir seši jaunieši, kas ir “NEET” situācijā. Tas nozīmē, ka šie cilvēki nestrādā, nemācās un nav reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā,” teic iestādes vadītāja un stāsta par pārējām grupām. Nākamā ir atbalsta grupa vecākiem ar bērniem, kas ir sociālā dienesta ģimeņu ar bērniem nodaļas klienti. Viņiem tiek mācīts par ģimenisko vērtību saglabāšanu, bērnu un vecāku sadarbību, finansiālo pratību, taču galvenais mērķis ir saliedēt vecākus ar bērniem.

Ieva vada arī radošās nodarbības pieaugušajiem. Tām iniciatīva bija no mammām, kas nāca vecāku grupā, viņas gribēja radoši izpausties un nodarbībās piedalīties bez bērniem. Vadītājas pārziņā ir arī “Klusuma skoliņa” pirmsskolas izglītības iestādē un sociāli emocionālās mācīšanās grupa pusaudžiem — 8.—10. klases skolēniem.

Ieva stāsta, ka pārsteidzoši aktīvas ir jaunās māmiņas, viņām nodarbības vada Aizkraukles novada Interešu izglītības centra vadītāja (???), un tās ir kupli apmeklētas. Vēl ir nodarbības bērniem skolas vecumā — tematiskās un radošās, bērni ir aicināti uz galda spēļu pēcpusdienām.

Lai apmeklētu kādu no šīm grupām, nav vajadzīgs ne sociālā dienesta, ne citas institūcijas norīkojums. Mērķis ir socializēties, un galvenais, lai ir vēlme tām piebiedroties. Daļa no apmeklētājiem ir sociālā dienesta klienti, bet informācija ir bijusi gan mājaslapā, gan sociālajos tīklos, ka aicināts jebkurš interesents.

Tālu no dzīvojamā rajona

Lai gan teorētiski Kokneses centrs ir pie dzelzceļa stacijas, apdzīvotākā vieta ir šosejas Rīga—Daugavpils labajā pusē. Tieši attālums ir tas, kas daudziem interesentiem liek atturēties no dienas centra apmeklējuma. Ja cilvēks ikdienā pārvietojas bez pavadoņa, šosejas, kur satiksme ir intensīva, šķērsošana viņam rada nedrošības sajūtu. Savukārt attālums ir apgrūtinošs faktors cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Kopš ēkā sācis darboties sociālais dienests, ģimenes atbalsta dienas centrs ir izvietots otrajā stāvā. Vai arī tas nav par iemeslu, kura dēļ nodarbības nevar apmeklēt cilvēki ar kustību traucējumiem? “Ja grupā bija cilvēki ar kustību traucējumiem, nodarbības notika pirmajā stāvā, kur ir uzbrauktuve personām, kas pārvietojas ratiņkrēslā. Bija mums sieviete, kura labprāt apmeklētu nodarbības, taču viņai bija grūtības te nokļūt no dzīvojamā rajona. Parasti vasarā nav grūtību tikt, problemātiski tas ir rudenī, ziemā un pavasarī. Ratiņkrēslā grūti pārvietoties, ja ir slidens un sniegs. Arī redzes invalīdiem ir grūtības. Mēs pielāgojāmies, bija, kas viņus atved un aizved. Taču uzradās citas veselības problēmas. Izklausās skarbi, bet ir bijis tā, ka pie mums atnāk jaunieši ar invaliditāti, bet viņiem nepatīk strādāt grupā ar citiem invalīdiem. Viņi grib integrēties citu jauniešu sabiedrībā. Viņi paši negrib būt diskrimēti, bet netiešā veidā diskriminē pārējos invalīdus,” stāsta Ieva Ūtēna. Viņa arī bilst, ka ir apstiprināts Eiropas finansēts projekts un, iespējams, nākamajā gadā sāksies lifta būvniecība. Varbūt šī ērtība mudinās uz dienas centru doties jaunus interesentus.

Vajadzētu plašākas telpas

Iestādes nosaukums ietver vārdu “centrs”, taču, redzot telpas klātienē, par centru to grūti nosaukt. Vadītājas kabinets, virtuves zona, neliela nodarbību telpa un labierīcības. Arī Ieva atzīst, ka te ir par šauru: “Mums ir telpu problēma. Bērnu vecākiem un jauniešiem nepatīk, ka tās ir otrpus dzelzceļam. Ja tās būtu tuvāk skolai, apmeklējums būtu lielāks. No dzīvojamā rajona kājām jāmēro 20 minūtes. Kā jau teicu, ietekmē arī šosejas un dzelzceļa šķērsošana. Bērni uz šejieni pārsvarā tiek vadāti, arī vasarā. Ir runāts, ka centram vajadzētu būt tuvāk pie dzīvojamā rajona un arī plašākām telpām. Grupās parasti darbojas astoņi cilvēki, ar lielāku grupu te būtu ļoti grūti. To, ka telpas te nav piemērotas, runāju jau kopš 2017. gada, kad te sāku strādāt. Sociālā joma ir smaga, te vajadzīgas nopietnas investīcijas.”

Pašlaik centrā darbojas septiņas grupas. Vai ir pieprasījums pēc vēl kādas, ko pagaidām diemžēl nevar nodrošināt? Telpu trūkuma dēļ nav iespējams sarīkot vasaras nometnes, par tām ir liela interese. Vecāki gribētu rītos bērnus atvest, pēc darba — doties ar viņiem mājās.

Mācību laikā bērniem ir iespēja katru dienu doties uz centru, kur var zīmēt, spēlēt spēles utt. Ir bijušas situācijas, ka vecāki lūdz, lai būtu mākslas un angļu valodas nodarbības, bet tām nevar atrast piemērotu laiku visiem. Risinājums ir vasaras radošo nodarbību cikli un valodu vasaras skoliņas.

Sadarbojas ar citiem novada centriem

Vai koknesieši sadarbojas arī ar citiem novada dienas centriem. “Sadraudzība ar citiem centriem sākās veselības projektā, kurā bija iekļautas kustību terapijas nodarbības un piedalījās cilvēki ar invaliditāti no Skrīveriem un Pļaviņām. Pēc novadu apvienošanās dienas un dienas aprūpes centri ir sociālā dienesta struktūrvienības, kas ir rehabilitācijas nodaļā, un sadarbība kļūst ciešāka. Pagājušajā gadā mēs, vadītāji, tikāmies supervīzijās. Šķiet, septembrī bija pirmais kopīgais pasākums ar klientiem grupu mājā Vīgantē, kad notika sporta svētki, decembrī bijām pasākumā, ko organizēja Skrīveru multifunkcionālais centrs. Var jau manīt, ka centru klienti ir priecīgi viens otru satikt, starp viņiem veidojas komunikācija. Pie mums ciemojušies pļaviņieši, savukārt mēs viesojāmies Skrīveros. Skrīveros ir citas iespējas nekā pie mums, tur ir pieejama mūzikas terapija, kustību terapija un keramikas nodarbības, kuras mēs gribējām apmeklēt.

Februārī mēs rīkojām Valentīna dienas ballīti un visus uzņēmām pie sevis. Arī šogad ir ieplānoti pasākumi, kuros piedalīsies visas rehabilitācijas nodaļas struktūrvienības,” stāsta dienas centra vadītāja. “Esmu novērojusi, ka mūsu centra sociālās rehabilitācijas grupas dalībniekiem patīk satikties ar citiem, tomēr ir nedrošība un bailes iziet ārpus savas komforta zonas, un gadās, ka atsakās kāds kaut kur braukt. Nolēmām vismaz reizi mēnesī kaut kur braukt, lai pierod tikties arī sev neierastā vidē.”

Jāizskauž stereotipi

Kā tiek uzņemti pieauguši cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem? Diemžēl mūsu sabiedrībai ir grūti pieņemt citādo un trūkst piemērotu aktivitāšu, kas domātas šai mērķauditorijai, ārpus atbalsta centriem. Ieva piekrīt, ka šis stereotips vēl nav izskausts: “Diemžēl tas vēl pastāv. Ir bijis, ka pastaigājamies Kokneses parkā un sastopamam aizdomu pilnus un pat nosodošus skatienus. Taču iestādēs, kuras esam apmeklējuši, problēmu nav bijis. “Skrīveru saldumu” darbinieces bija ļoti laipnas un atsaucīgas, arī citur tāpat. Manuprāt, labāk nebrīdināt, ka būs invalīdi ar garīgajiem traucējumiem. Citādi ir tā, ka sagaida nevis cilvēku, bet viņa diagnozi. Cilvēkus, kuriem nav pieredzes ar šādu invaliditāti, es parasti mierinu, ka viss būs kārtībā, jo es būšu blakus, es visu laiku uzmanu, kas notiek. Neviens speciālists, kas strādā sociālajā jomā, neapdraudēs ne citu dalībnieku, ne iestādes darbinieku drošību. Līdz šim man ir bijusi tikai pozitīva pieredze.” Diemžēl mūsu sabiedrībai šajā virzienā ar sevi daudz vēl jāstrādā, lai invalīdu, īpaši ar kustību un garīga rakstura traucējumiem, pieņemtu kā sevi pašu, kā līdzvērtīgu sabiedrības locekli.

Ļaujot Ievai pasapņot, pajautāju, kādu viņa pēc gadiem vēlētos redzēt Kokneses ģimenes atbalsta dienas centru? “Ļoti labs piemērs ir Skrīveru multifunkcionālais centrs, kur centra vajadzībām ir visa ēka. Sociālie pakalpojumi kļūst arvien pieprasītāki, un tie būs jānodrošina. Domāju, arī Koknesē vajadzētu rast vietu moderna dienas aprūpes centra ierīkošanai, ar visiem nepieciešamajiem atbalsta speciālistiem, jo vajadzību ir daudz,” teic Ieva Ūtēna.