Agita Grīnvalde-Iruka
25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Šodien mastā pacelti sarnakbalti sarkanie karogi ar sēru lenti pie tās. Vakar un šodien daudzviet mūsu novadā represētie un viņu ģimenes, pašvaldības pārstāvji, zemessargi, jaunsargi, skolēni pulcējās piemiņas vietās, lai atcerētos tos baisos notikumus, kas risinājās pirms 74 gadiem.
Aizkraukles pagastā pie piemiņas akmens “Tiem, kas nepārnāca” pulcējās represētie no Aizkraukles pagasta un pilsētas. Uzrunu teica Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums, Zemessardzes 55. kājnieku bataljona komandieris Aleksandrs Sotnikovs un Aizkraukles represēto nodaļas vadītājs Jānis Krievs. Muzikālu sveicienu bija sarūpejuši Aizkraukles pagasta sākumskolas audzēkņi.
“Deviņdesmito gadu sākumā, kad dibinājās Latvijas politiski represēto apvienība, komunistiskā un fašistiskā režīmā cietušo kopējais skaits, kas saņēma represēto apliecības, bija aptuveni 45 tūkstoši cilvēku. Tagad esam palikuši ap 10 tūkstošiem. Mūsu skaits samazinās. Mūsu mazajā Aizkraukles nodaļā esam vairs tikai 44 cilvēki. Tāpēc ir ļoti būtiski, ka mums šodien blakus ir bērni un skolēni, kam varam nodot tālāk savas atmiņas, daļu Latvijas vēstures,” piemiņas pasākumā sacīja Jānis Krievs. 1949. gada 25. martā no pašreizējā Aizkraukles novada teritorijas izveda 967 cilvēkus.
Daudzi no klātesošajiem repersētajiem 1949. gadā bija tikai bērni, kas šo skaudro pagātnes stāstu nes sevī vēl šodien. Tādi paši bērni, kādi atceres brīdī bija līdzās šiem sirmajiem vīriem un sievām. “Nakts uz 25. martu pirms 74 gadiem daļai no mums bija pēdējā, kad gulējām savās mājās, savās siltajās gultiņās. Mums un mūsu ģimenēm sākās garais ceļš kravas vagonos uz tālo Sibīriju. Tas bija neticami, sāpīgi un skaudri. Šodien man likās, ka nekas tamlīdzīgs vairs pasaulē nevar notikt, bet trīs ceturtdaļas gadsimta ir pagājušas un vēsture atklārtojas. Tas ir prāta neaptverami, ka 21. gadsimtā tepat netālu nepilnu tīkstošs kilometru attālumā dzīvo tādi cilvēki, kuriem ir tādas ambīcijas, tādas tieksmes iznīcināt citu tautu un zemi,” sacīja Jānis Krievs, pieminot arī Krievijas iebrukumu Ukrainā un jau gadu ilgstošo karadarbību šajā valstī.
“Tiekoties šeit pie šī piemiņas akmens, mēs atceramies tos skarbos notikumus, kad Baltijas valstīs notika barbariska, nežēlīga vietējo cilvēku izvešana uz tālo Sibīriju, lai tā vājinātu jauno padomju republiku, izrautu pagātnes saknes, izdzēstu vēsturisko atmiņu un pārveidotu par jaunu un paklausīgu vienotu citas impērijas tautu kopu. Tāpēc mums šodien jābūt modriem, nedrīkstam aizmirst savu vēsturi. Jo šodien, atkal pēc vairāk nekā septiņdesmit gadiem vēsture atkārtojas – Krievijas impērija grib paverdzināt citas tautas un paplašināt savas robežas. Mums jādara viss, lai palīdzētu ukraiņu tautai un armijai, lai mums būtu miers.” piebilda Leons Līdums.
Arī 55. kājnieku bataljona komandieris aicināja neaizmirst vēsturi, lai cik skaudra tā būtu bijusi. “Lai arī mēs dzīvojam mierīgā pasaulē, notikumi Ukrainā liecina, ka arī mūsdienās notiek šādas lietas – no Ukrainas pret viņu gribu tiek izvesti cilvēki, bērni. Tāpēc katrai brīvai valstij ir jāstiprina sava tauta, armija, jābūt modriem, lai nekas tāds nenotiktu. Lai kā Krievijas režīms vēlējās izdzēst no mūsu atmiņas un vēstures šo notikumus, tā ir jāzina un jāatceras, jāpiemin tos, kuri palika Sibīrijas plašumos vai mira ceļā, bet tiem, kuri izdzīvoja un atgriezās, šīs atmiņas ir jānodod jaunajai paaudzei. Mēs nedrīktam aizmirst savu vēsturi!” uzsvēra Aleksandrs Sotnikovs.
Reklāma