Guna Mikasenoka
Bērnu draugi — roboti Pandiņa, Alfrēds, Lulū un Robobite
Mūsdienīgās interneta tehnoloģijas pirmsskolas posmā cilvēku priekšstatos parasti tiek saistītas ar interaktīvo tāfeli un video demonstrēšanu, tomēr iespējas ir daudz plašākas. Skrīveru pirmsskolas izglītības iestādē “Sprīdītis” trīs — septiņus gadus veciem bērniem tiek mācītas digitālās prasmes, izmantojot dažādus robotus, un mazie ķipari ar to palīdzību mācās burtus, krāsas un gūst pirmās programmēšanas iemaņas.
Piedalās “Erasmus+” programmā
Roboti Skrīveru “Sprīdītī” ienākuši, pateicoties pirmsskolas skolotājas Ilzes Apsītes entuziasmam un uzņēmībai, — jaunāko tehnoloģiju ieviešana ikdienas darbā ar bērniem ir viņas sirdslieta. Vajadzīgās zināšanas un prasmes Ilze apgūst gan pašmācībā, gan augstskolā, gan pieredzes apmaiņas braucienos ārvalstīs. Ilze studē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes maģistrantūras programmā “Tehnoloģiju inovācijas un dizains izglītībai”, apgūstot zināšanas par pedagoģiskā procesa organizēšanu digitālajā vidē, programmēšanas pamatprincipus, modelē mācību uzdevumus, darbojas ar izglītojošo robotiku un iegūst citas zināšanas un prasmes, lai attīstītu savu audzēkņu digitālās kompetences. Būdama liela robotikas entuziaste, viņa uzrakstīja projekta pieteikumu “No Lego līdz robotam un digitālajām prasmēm” un Eiropas Savienības “Erasmus+” programmā ieguva finansējumu.
Projekts sākās šī gada pavasarī un noslēgsies 31. augustā. Projekta īstenošanas laikā kopš šī gada pavasara vairākas “Sprīdīša” skolotājas un arī viņa pati ārvalstīs kopā ar citu valstu skolotājiem apguvušas digitālās prasmes darbā ar robotiem, lai tās varētu mācīt saviem audzēkņiem. “Izjūtu lielu “Sprīdīša” vadītājas Intas Rinmanes atbalstu. Pēc viņas mudinājuma sāku mācīties arī izglītības tehnoloģiju mentoru programmā projektā “Skolas 2030”,” stāsta Ilze Apsīte.
Zināšanas gūst Spānijā, Grieķijā, Čehijā un Somijā
Šī gada pavasarī “Erasmus+” programmā “Sprīdīša” skolotājas Sarma Vītoliņa un Marjana Toroņi digitālās prasmes darbā ar bērniem piecas dienas kursos mācījās Spānijā, Ilze Apsīte un Aiga Šteinberga — Grieķijā, jūlijā Velga Lavrenova un Elīna Renckulberga-Bulīte zināšanas un praktiskās iemaņas guva Čehijā, bet Ilze Apsīte un Mārīte Mālniece nesen atgriezās no Somijas.
Mācību nodarbības notiek angļu valodā, taču visām skolotājām nav angļu valodas zināšanu, tajā skaitā ilggadējām pedagoģēm, tādēļ tika rasta iespēja skolotājām ārvalstu pieredzes apmaiņas mācībās piedalīties divatā, lai viena no viņām, šo valodu zinot, varētu palīdzēt saprasties.
“Tiekamies ar citu valstu kolēģiem, nodibinām kontaktus, uzzinām, kā izglītības process norisinās viņu zemē, gūstam idejas, iedvesmu savam turpmākajam darbam,” stāsta Ilze Apsīte. “Iepazīstam citu valstu ikdienu, problēmas, piemēram, esot Grieķijā, pieredzējām streiku, kad strādājošie prasīja lielākas algas un nekursēja sabiedriskais transports. Vienā dienā mums nācās kājām noiet vairāk nekā 20 kilometru. Somijā mācījāmies, kā ar telefona lietotnes palīdzību orientēties pilsētvidē.
Ko līdzīgu esam darījuši arī Skrīveros — izprintēju ielu karti, skatījāmies, kuras ielas veido kādus burtus, piemēram, burtu “A”, “L” un citus, pēc tam gājām pa šīm ielām, un ar telefona aplikācijas palīdzību tika fiksēts mūsu maršruts. Pēc tam skatījāmies, kādus burtus veido mūsu izietās ielas, un no iegūtajiem burtiem izveidojām vārdu “Latvija”. Bērniem tas patika. Somijā, gūstot ieskatu spēļošanā un tehnoloģiju pielietošanā, mums radās ideja, kā bērni spēļu veidā varētu nostiprināt esošās zināšanas, sadarbības prasmes, attīstīt loģisko domāšanu. Bet vislielākās pārdomas radās par izglītības sistēmu, jo mēs viesojāmies divās skolās, kuras ir jaunas, modernas, tiek domāts par skolēnu komfortu, kā arī uz katra soļa var just “zaļo domāšanu”.”
Pandiņai iemirdzas acis
Bērnudārzā ir iegādāti dažādi roboti. Piemēram, ideja par to, ka “Sprīdītī” vajag robotu Pandiņu, radās pēc skolotāju Spānijas brauciena “Erasmus+” programmā. Pandiņa pēc izskata atgādina mazu, mīlīgu pandas lācīti un bērniem ļoti patīk. Ilze Apsīte nodemonstrē, kā tas darbojas un kā bērni, sākot no četru gadu vecuma, var mācīties pirmās programmēšanas iemaņas. Vispirms izvēlamies tādus kā lego gabaliņus jeb spēļu kartītes, uz katras ir cits apzīmējums, piemēram, uz vienas ir dažādu emociju actiņas, uz citām jautājuma zīme, sunītis vai kaķītis, uzzīmēti virzieni pa labi, kreisi, uz priekšu, atpakaļ. Saliekam puzles gabaliņus rindā ar startu un finišu. Pēc tam ņemam speciālu “burvju zīmuli”, pieskaramies šiem puzles gabaliņiem, un Pandiņa atdzīvojas — tai iemirdzas tādas emociju acis, kādas ir puzles gabaliņos, tā izdveš skaņas, kādas ir sunim vai kaķim, nospēlē dziesmiņas, tā dodas pa labi, kreisi, taisni. Pandiņa var kustēties arī pa komplektā esošu laukumu. Robota vēderā var ievietot speciālu flomāsteru, dot komandu, un pandiņa uz papīra uzzīmē līniju, dažādu formu priekšmetus, raksta burtus un ciparus. Bērni ar lielu interesi mācās emociju nosaukumus, virzienus, apgūst rakstīšanas un lasīšanas prasmi, orientējas plaknē, viņiem tiek attīstīta matemātiskā domāšana.
Atdzīvina pasaku par princesi un krupi
“Erasmus+” programmā bērnudārzā iedzīvināta arī ideja par digitālās stāstītprasmes attīstīšanu — datorā rakstītie bērnu stāsti tiek pārvērsti videostāstos jeb multiplikācijas filmās, un katrs atbilstoši savai lomai ierunā tekstu. Tas notiek šādi: vispirms bērni izdomā tekstu, piemēram, pasaku, un to ilustrē. Pēc tam ar planšetdatora videokameras palīdzību tiek nofilmēti kadri, katrs kadrs ir fragments no zīmējuma, pēc tam šie kadri tiek salikti kopā kā multiplikācijas filmā, veidojas kustīgi tēli, un bērni ierunā tekstu. Tas viss ir ļoti aizraujoši. Skolotāja Ilze Apsīte planšetdatorā nodemonstrē sešgadīgo un septiņgadīgo bērnu veidoto īsfilmu par princesi un krupi, kuras sižetu viņi izdomāja paši, un ierunāja dialogus. Pasakas sižets īsumā ir šāds: kāda daiļa princese dubļos pazaudēja zābaku, raudāja, krupis to palīdzēja atrast, izvilkt, un kopš tā laika princese un krupītis kļuva lieli draugi. “Kādēļ gan mūsu bērniem nedot to, kas nepieciešams? Digitālās prasmes mūsdienās ir ļoti vajadzīgas, un bērniem tās interesē. Kopīgi veidojot stāstu un pēc tam to animējot, šādi tiek attīstīta arī sadarbības prasme. Bērni no digitālo produktu patērētājiem kļūst par to radītājiem, un labāk izvēlēties šādu darbošanos ar drošu laika pavadīšanas saturu, nevis bērniem atļaut neierobežoti spēlēt datorspēles un klejot interneta vidē,” atzīst Ilze Apsīte. “Pateicoties dalībai “Erasmus+” programmā, vairāk izprotam un strādājam ar tiem robotiem, kas iestādē jau bija. Piemēram, daudzām pirmsskolas iestādēm ir Robobite, pavisam vienkāršs robots, arī mums tāda ir. Tā ir piemērota darbam ar bērniem no triju gadu vecma. Bitei var likt kustēties, nospiežot dažāda virziena bultas.”
“Sprīdītī” ir arī robots Alfrēds un viņa draudzene Lulū, šos vārdus izdomājuši paši bērni. Alfrēds domāts bērniem no piecu gadu vecuma, tas ir vadāms ar telefona aplikāciju, ar tā palīdzību var mācīties virzienus, krāsas un citas lietas. Bet vispirms ir jāiemācās viņam dot komandas, un tās arī jāatceras, piemēram, Alfrēds nedodas tālāk, kamēr nav paglaudīts.
Būvē no lego klucīšiem
Bērnudārzā ir iegādāts īpašu lego klucīšu komplekts. Planšetdatorā bērni noskatās pamācību — soli pa solim tiek parādīts, kā uzbūvēt helikopteru, mašīnu, dzirnavas, robotgliemezi vai ko citu. Bērni būvē, un, kad rotaļlieta ir gatava, to var vadīt, planšetdatorā dodot vajadzīgās komandas. Taču, ja kāds klucītis būs ievietots nepareizi, rotaļlieta nedarbosies, tā nekustēsies, neies, nebrauks, negriezīsies, nespīdēs dažādas gaismiņas. Tad bērni pamācību skatās vēlreiz un meklē kļūdu, līdz viss izdodas. “Viss jāsaliek precīzi. Ja kādā solī nokļūdies, jādomā, kāpēc,” stāsta skolotāja. “Ar šiem lego klučiem darbojas vecākās grupas bērni, kuriem ir seši un septiņi gadi. Bērni piesakās, kurš ko kad taisīs, un mēs strādājam pēc grafika pa pāriem vai arī nelielās grupiņās. Lai labāk varētu visu apgūt, lielo bērnudārza grupu sadalām mazākās.”
Aicina iesaistīties arī citus bērnudārzus
Digitālo tehnoloģiju ieviešana nenozīmē, ka bērnudārza audzēkņi ar robotiem darbojas no rīta līdz vakaram, nebūt nē, ir jāapzinās gan riski, gan ieguvumi, un viss ir līdzsvarā — savs laiks pastaigām, spēlēm un rotaļām, darbam ar pildspavu un zīmuli, krāsām, savs laiks lego un robotiem.
“Prieks, ka mūsu pirmsskolas iestādes vadība ļoti atbalsta digitālo tehnoloģiju ieviešanu, tās patīk mums un arī bērniem. Mācāmies pašas un apgūto nododam tālāk saviem audzēkņiem,” stāsta Ilze Apsīte. “Par mūsu gūto digitālo pieredzi darbā ar bērniem esmu stāstījusi arī programmas “Skola 2030” Zemgales konferencē, lai iedvesmotu, iedrošinātu pedagogus piedalīties “Erasmus+” programmā apgūt digitālās tehnoloģijas un tās mācīt bērniem. Ja citi Aizkraukles novada izglītības iestāžu skolotāji vēlas iesaistīties, esmu gatava palīdzēt, dalīšos savās zināšanās un pieredzē. Sākotnēji šķiet grūti iedziļināties vadlīnijās, rakstīt projekta pieteikumu, slēgt līgumu un kārtot formalitātes, izpildīt visas prasības, gaidīt rezultātu, rakstīt pārskatus, tomēr tas nav nekas neiespējams, viss ir izdarāms! Tā ir lieliska iespēja “Erasmus+” programmas 2021. — 2027. gada plānošanas periodā iegūt finansējumu skolotāju apmācībai un iegūtās zināšanas izmantot robotikas ieviešanai pirmsskolā. Valsts izglītības attīstības aģentūras darbinieces, kuras administrē projektus, spēj uzmundrināt, nomierināt, palīdzēt, tādēļ nevajag baidīties, jo vienmēr būs zinoši padomdevēji, pie kā vērsties!”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.
Reklāma