Visatļautības izlēciens

Pēdējās dienas internetu spridzina viss, kas saistīts ar premjeres Evikas Siliņas pausto “novēlējumu” opozīcijā esošajam deputātam Edvardam Smiltēnam. Ašākie arī sakomponējuši dziesmu un nodrukājuši krekliņus ar attiecīgiem uzrakstiem.

Saeimā nākamā gada budžeta apspriešanas laikā Smiltēns, pakritizējot to, beigās veltīja dažus vārdus arī premjerei: “Jūs neesat šīs valsts vadītāja, kas valsti kaut kur vestu. Jūs esat šīs valsts valdītāja, un 2026. gadā tas mainīsies.” Ministru prezidente par to jutās aizvainota un izkliedza: “Neaizrijies! Neapvemies!”

Laiku pa laikam politiķi mūs spēj pārsteigt ar dažādiem izlēcieniem. Atcerēsimies Ingmāra Līdakas izsaucienu “Bišu” partijas deputātam: “Aizver muti!”, Solvitas Āboltiņas ūjināšanu uz pensionāriem, kas bija atnākuši piketēt pie Saeimas.

Siliņas sprēgājošo valodiņu šogad maijā pirmie izdzirdēja skolotāji, kuri protestēja pret, viņuprāt, neracionālo Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvājumu pedagogu darba slodžu balansēšanai. Toreiz premjere skolotājiem atbildēja: “Jūs zināt, par ko esat atnākuši strīdēties? Par ko? Par ko? Jums algas nepalielināja valdība?” Arī tad Siliņa jutās nokaitināta, bet vēlāk skolotājiem tomēr atvainojās. Savukārt šoreiz viss ir citādi. Smiltēna kritiku premjere uztvēra kā personīgu apvainojumu, un tā bija viņas reakcija. Smiltēns atvainošanos no Siliņas nesagaidīs. Viņa uzskata, ka, šādi — neordināri — rīkojoties, viņa pārtrauca pasīvo agresiju no opozīcijas puses. Tas, redz, bija tikai izsauciens no zāles, kuru netrūka.

Grūti gan pateikt, ko īsti Siliņa ar to bija domājusi, un diez vai viņa gaidīja, ka no šīs it kā “nevainīgās” frāzes izvērtīsies skandāls. Vai tas kādā veidā ietekmēs Siliņas politisko karjeru? Domāju, drīzāk nē, jo, kā zināms, vēlētājiem atmiņa ir īsa, un parasti jau izvēlas mazāko ļaunumu.

Manuprāt, šī atkal ir tā reize, kad gribas teikt, ka Jupiteram atļauts tas, kas aizliegts vērsim. Ja kāda skolotāja skolēnam, kurš ar savu visatļautības apziņu viņu novedis līdz sabrukumam, publiski būtu pateikusi ko līdzīgu, varu iedomāties, kas notiktu. Arī viņai liktu atvainoties, kaut gan skolēns to nebūtu pelnījis. Katrā ziņā jaunajai paaudzei šis premjeres izlēciens paraugu nerāda, jo var taču neatvainoties un mierīgi dzīvot tālāk.

Tā laikam iekārtots, ka kritika mums nepatīk. Gan konstruktīva, gan nekonstruktīva. Pirms kļūt par politiķi, vajag apzināties, ka sava kritikas deva būs jāsaņem. Lai cik tā būtu patīkama vai nepatīkama, pret to jāprot izturēties ar cieņu. Pat ja tā liekas nepelnīta, jāsaņem sevi rokās un jānoklausās. Bet to jau laikam nesagaidīt, un cieņpilna politiķu komunikācija ir vēl tālā nākotnē. Labāk apmainīties savstarpējiem apvainojumiem.