Vieta, ko saucam par mājām

Aizvadītā nedēļa saistās ar vairākiem nozīmīgiem notikumiem, un viens no būtiskākajiem ir Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena 4. maijā. Tas laiks pirms 34 gadiem man saistās ar jaunību, un kā daudzi jauni cilvēki, arī es tolaik tā īsti laikam pat neaptvēru visus vēsturisko notikumu aspektus, tāpēc šī diena nav palikusi atmiņā īpaši spilgti. Tomēr tolaik bija un joprojām ir tā sajūta, cik šis solis bija nozīmīgs mūsu valstij. Kā pagrieziena punkts, pēc kura jādodas uz priekšu. Tāpēc ir svarīgi par to visu runāt ar bērniem, atgādināt, kāds ceļš noiets līdz šādam lēmumam, nostiprinot piederības izjūtu savai valstij, patriotisma garu, vēlmi to visu kopt un sargāt.
Mēs bieži apspriežam un runājam, ko tad izdevies paveikt šajos vairāk nekā 30 gados. Tas ir daudz vai maz? Domāju, ka cilvēki tomēr vairāk koncentrējas uz negatīvām lietām, kas ir slikts un nav izdevies. Ja no tāda viedokļa raugās, tad, protams, varēja vairāk un labāk, bet jāredz arī tas, kas panākts, ko vēl varam darīt. Neapšaubāmi, paveicams vēl daudz, bet tāda jau ir katras valsts attīstība, kas nenotiek vienā dienā.