Turpināsim agonēt vai attīstīsimies?

Premjers Krišjānis Kariņš pagājušajā nedēļā raidījumā “Rīta panorāma” sacīja, ka valsts ir nonākusi starp divām izvēles iespējām — pacelt pensionēšanās vecumu vai mainīt imigrācijas politiku. Pašlaik pensijā var doties, sasniedzot 64 gadu un 6 mēnešu vecumu, bet no 2025. gada — sasniedzot 65 gadus. Tā kā dzimstība valstī jau ilgstoši ir ar negatīvu zīmi, jau tagad redzams akūts darbaspēka trūkums, kas kavē attīstību. Vai Latvijā, līdzīgi kā, piemēram, Vācijā vai Lielbritānijā, iebrauks lēts darbaspēks, tādējādi sekmējot tautsaimniecības attīstību? Kā rāda līdzšinējā pieredze ar bēgļu uzņemšanu, Latvija nav viņu sapņu zeme. Samaksa par darbu salīdzinājumā ar attīstītajām Eiropas Savienības valstīm Latvijā ir ievērojami zemāka. Šī iemesla dēļ arī šogad, piemēram, līdzīgi kā pērn un gadus iepriekš, liela daļa zemeņu ražas atkal sapūs uz lauka. Zinu, ka daļa sabiedrības ir pret imigrantiem. Sākot no replikām par “melnajiem”, līdz bažām par to, ka iebraucēji atņems darbu vietējiem. Šobrīd Latvijā it kā nav šķēršļu šādu darbinieku uzņemšanai, nodarbināšanai, bet procedūra, kurai jāiziet cauri uzņēmējam un potenciālajam darbiniekam, ir gana sarežģīta un ilga. Ja premjers ar imigrācijas likuma maiņu domāja šo procesu vienkāršot — iespējams, tas radītu Latvijas uzņēmēju interesi. Manuprāt, nebūt ne utopiska ir arī ideja, ka tālākā nākotnē, situācijai kardināli nemainoties, mēs nonāksim pie jautājuma par trīs Baltijas valstu apvienošanos. Jau šobrīd tajās kopā dzīvo tikai nepilni 6 miljoni iedzīvotāju — tas ir ievērojami mazāk nekā Londonā. Kaut kur internetā jau pavīd video ar šādām prognozēm, aprēķināto kopējo budžetu un citiem parametriem. Domas šajā virzienā aizklīst arī tāpēc, ka līdz šim nav izdevusies neviena no dzimstības veicināšanas stratēģijām, tāpat izgāzušās visas reemigrācijas idejas. Kariņa pieminētā kārtējā pensionēšanās vecuma palielināšana būtu tikai eksistences vai pat valsts agonijas paildzināšana, bet ne attīstība vai atveseļošana. Katrā ziņā Latvija ir nonākusi neapskaužamā situācijā, un nu to atzīst arī valsts vadītājs. Viņš pie teikšanas ir piekto gadu, astoņus gadus bija Saeimas deputāts un divus gadus ekonomikas ministrs. Vai tik ilgs laiks nav pietiekams, lai ieraudzītu kopējo ainu un izdarītu korekcijas par labu valsts izaugsmei?