Sēliete no matu galiņiem līdz papēžiem

Īsumā iepazīstinot ar Sauku, man negribējās pārkopēt sausus faktus no interneta, jo Saukā es satiku kādu kolorītu personību — Veltu Lāci. Veltas kundze teic, ka esot trīskārša sēliete — ar lielo S veselas trīs reizes: dzimusi Sēlpilī, tad dzīvojusi Staburagā, nu jau 55 gadus Saukā. Sēliete no matu galiņiem līdz papēžiem un kā sēliete jūtas ļoti labi.

“Bērni ir mana sūtība,” saka Velta. 34 gadi pagājuši, strādājot Saukas arodskolā. Ar zēniem viņa ļoti labi sapratās un nevienu no audzēkņiem nav aizmirsusi. Kā savu moto viņa citē neretietes Veltas Tomas teikto: “Labu domāt, labu darīt, labi būs.” 18 darba gadi aizvadīti, vadot Saukas bibliotēku. Ar sirdi viņa ir Saukas kopienā, kas godā tur Atmodas laika vēsturi, lai to zinātu arī jaunā paaudze. Šobrīd aktīvais darbs nomainīts ar aktīvo atpūtu, jo, kur vien varēs, Velta Lāce piedalīsies, darīs un atbalstīs. Tādēļ kurš gan labāk zinās pastāstīt par Sauku, ja ne Veltiņa?

Sava vēsture un kultūra

Sauka ir 155 km attālumā no Rīgas, 12 km attālumā no Viesītes, 6 km attālumā no pagasta centra Lonē.

Ar ko gan Saukas pagasts būtu interesants tiem, kas varbūt par šādu vietu nekad nav dzirdējuši? “Sauka, kas atrodas nomaļus no visiem lielajiem ceļiem, cieši ieritējusi latviešu kultūras dzīvē. Tāpat kā citām vietām, arī Saukai ir savas dabas bagātības, ainavas burvība, vēsture, kultūra, teiksmas un dziesmas. Tā izsenis bijusi viena no sēļu zemes skaistākajiem, lielākajiem, gaišākajiem novadiem. Visiem zināms Saukas ezers, Ormaņkalns, Dievkalniņš, Saukas baznīca. Pagātnē redzam, ka Saukas pagasts savas plašākās robežas un iedzīvotāju skaitu sasniedzis 1896. gadā, kad pie toreiz pastāvošā Vecsaukas pagasta pievienojās Jaunsaukas, Saukas mācītājmuižas un Dzērves pagasts, radot kopēju pašvaldību ar nosaukumu “Saukas pagasts”, teica pagasta vecākais Priedulāns 1937. gadā. Ar laiku pagasta teritorija mainījusies — palikusi ļoti maza,” teic Veltas kundze.

Sauka ir daudzu Latvijā ievērojamu cilvēku dzimtā vieta. Te dzimuši Latvijas Republikas izglītības ministrs (1921—1923) Aleksandrs Dauge, zobārsts, grāmatizdevējs un sabiedriskais darbinieks Pauls Dauge, fotogrāfijas pamatlicējs Mārtiņš Buclers, komponists Arvīds Žilinskis, mākslinieks Nikolajs Malcenieks un citi.

“1939. gadā Saukas ciema centrā uzcēla lielāko celtni Latvijā, kam deva nosaukumu “Saukas Vienības nams”, un vēlāk tajā 50 gadu garumā darbojās Saukas arodskola. Tagad Vienības namā saimnieko privātīpašnieks, tas stāv drūms, iet postā,” ar smagu sirdi noteic Veltas kundze. Taču pagastā ir divas bibliotēkas, tautas nams, “Krogs pie Viktora”, kopdarbības sabiedrība “Poceri”, kur audzē ābolus, bumbierus, ķiršus, zemenes, upenes. Agrāk te bijis pagasta centrs. Ļoti aktīva ir Saukas kopiena ar centru Saukas bibliotēkā. Kopienā ir privātais peoniju dārzs, ko izveidojusi Lūšu ģimene.

Septiņas grāmatas

Kā iepazīt Sauku? “Vai atradīsiet tādu pagastu, par kuru izdotas septiņas grāmatas?” jautā Velta Lāce. “Tie ir “Mūsu stāsti”, ko kopā ar domubiedriem veidojusi Saukas sabiedriskā centra vadītāja, ģimenes ārste Māra Ose. Pirmā šajā sērijā ir “Dzērvieši, lonieši un saucieši laiku lokos”, ko veidojuši paši iedzīvotāji. Tajā var izlasīt patiesas atmiņas par pagastu. Tur ir arī Zentas Cīrules stāsts par Sauku, un tajā var izlasīt gan par valodu, jaukus teicienus, sauciešu parunas un sakāmvārdus. Piemēram, birst asaras kā “Bincānu” kucei uz tauku podu skatoties. “Bincānu” mājas ir vēl šodien. Vai arī — sīksts, mīksts kā “Ūbulānu” pīrāgs; runā kā Sūdājs ar vardēm. Sūdājs esot bijis pagasta vecākais no “Sūdāju” mājām. Viņš gājis mājās no kāda saviesīga pasākuma, pirms tam nedaudz “iestiprinājies”. Bijis maijs, un vardes dīķī kurkstējušas kā negudras, tad nu viņš vardēm esot ko teicis. Pārējās grāmatas ir “Saimnieču grāmata”, “Dzeja”, “Atmiņu pavedieni”, “Mājvietas un ļaudis”, “Atgriešanās”, “Tuvumā un tālumā”. 2013. gadā sadarbībā ar Viesītes novadu tika izdota Arvīdam Žilinskim veltīta grāmata ar bērnu dziesmām “Melnkaķītis baltķepītis”.”

“Taču pāri visam ir stiprie cilvēki — zemnieki. Lielas un mazas zemnieku saimniecības. Viņu priekšā jāpaklanās! Viņi visi strādā. Mums ir maizīte, rozes, gaļa, kartupeļi, mums ir viss!” ar lepnumu teic Veltas kundze. “Sēlis ir stingrs savā būtībā, nelokāms, viens pamatīgs cilvēks!”

Projekts “Sēlijas kopienu stāsti” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” projektu konkursa “Sēlijas kultūras programma” finansiālu atbalstu.