Režisors Kārlis Anitens eposu “Lāčplēsis” ietērpj gaismā

Valsts svētku nedēļā — no 10. līdz 19. novembrim — Koknesē, Likteņdārzā, būs vērojama vērienīgākā gaismas izrāde Latvijā, kas balstīta uz Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” motīviem. “Radot ko tik vērienīgu, gribētu ikviena latvieša sirdī iedegt cerības un labestības gaismu,” intervijā “Staburagam” saka izrādes režisors Kārlis Anitens.
Apbur jau bērnībā
— Kāpēc tieši Pumpura “Lāčplēsis”?
— Mani šis stāsts fascinējis jau kopš bērnības. Mācoties kādā 4. vai 5. klasē, pat biju sācis rakstīt tādu kā “Lāčplēša” inscinējumu. Mani tas apbūra! Taču, tikai studējot Kultūras akadēmijā maģistrantūrā režiju, kad pētījām dažādas teorijas un citas lietas, sapratu, kas ir tas, kas mani toreiz bērnībā aizrāva. Eposs ir ārkārtīgi tēlains, lasot to, prātā uzburas greznas bildes, tajā visā ir kaut kāda īpaša maģija. Man vienmēr patikuši piedzīvojumi dabā, šis žanrs man patīk arī kino, un droši vien tāpēc kaut kādi iedīgļi radās jau bērnībā.
Vēlāk, jau pieaugušā vecumā, vairākkārt esmu domājis, kā šo darbu parādīt cilvēkiem. Eposs pats par sevi ir ļoti grūti inscinējams. Ja mēs dzīvotu Holivudā, Lāčplēsis būtu Holivudas varonis un mums būtu tāda nauda, kāda apgrozās tur, tas droši vien sen būtu ekranizēts. Izmantojot dažādus specefektus, varētu dabūt to krāšņo bildi uz ekrāna. Taču, paldies Dievam, ka mēs tur nedzīvojam un Lāčplēsis ir mūsu, nevis viņu, varonis. Teātrī tiešā veidā uz skatuves arī tas nav iedomājams. Var jau runāt tekstu un mēģināt kaut ko parādīt, taču tas nestrādās, jo, kā jau jebkurai grāmatai, ir jāuzbur bildes, arī šim iestudējumam vajadzētu būt tādam, kas uzbur bildes.