Prasme, kuru skolā nemāca

Pagājušajā nedēļā braucu no Jēkabpils un ceļa malā stāvēja kāda sieviete. Ļoti kalsna, rokās pilns plastmasas pirkumu maisiņš. Pacēlusi roku, viņa “stopēja” tos, kuri devās ārā no pilsētas. Braucēju nebija pārāk daudz, tāpēc piestāju. Runāja viņa kaut ko par nokavētu autobusu, par veci, kurš mājās gaida. Viņas uzvedība jau pirmajās minūtēs likās nedaudz dīvaina. Vēl pēc laika saruna ar viņu iegriezās par bērniem, un šī tēma sievieti tik ļoti “uzvilka”, ka sāka kliegt, lamāties, vicināt rokas, sist sev ar dūri pa plaukstu. Maigi teikts, ka jutos neomulīgi. Prātā šaudījās domās, kas tagad varētu notikt — viņa varētu man iesist? Vai labāk būtu apstāties, vai ātrāk sasniegt galamērķi? Par to gan viņa izteicās mīklaini. “Brauciet, es jums pateikšu, kur apstāties,” viņa atkārtoja. Sieviete gan atzina, ka viņai esot veselības problēmas, bet vai man tas mierinājums? Šādos gadījumos, kādi ik pa laikam atkārtojas, piemēram, pie Daugmales uzņemot pasažieri, kura līdzi nesa klēpi ar saplaukušiem ievu zariem, iedomājos par valstī ar Eiropas Savienības atbalstu īstenoto deinstitucionalizācijas programmu. Tā nozīmē cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) integrēšanu sabiedrībā, no aprūpes namiem pārceļot viņus uz grupu dzīvokļiem, dodot viņiem lielāku rīcības brīvību. Kā man stāstījuši speciālisti, šizofrēnijai ir dažādas izpausmes un slimības uzplaiksnījumi, krīzes var izraisīt dažādu apstākļu sakritība. Ar iepriekš sacīto gribēju teikt, ka, līdzīgi kā es, arī pārējā sabiedrība nezina, kā sarunāties, kā uzvesties, esot ciešā kontaktā ar šādiem cilvēkiem. Šaubos, ka skolās māca elementāras iemaņas saskarsmē ar garīgi slimiem. Piešķirot milzu līdzekļus — vairāk nekā 111 miljonu eiro — šo cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanai, pārāk maz vai pat nemaz uzmanības tiek pievērsts sabiedrības izglītošanai. Pēdējos gados ik pa laikam manā lokā nonāk cilvēki, kuri uzmācīgi jautā pēc palīdzības vai paši uzbāzīgi piedāvā palīdzību, “uzmetas” par draugiem, turklāt dara to uzmācīgi pārspīlēti. Tā kā sabiedrības garīgā veselība, laikam ejot, tikai pasliktinās, domāju, ka vietā būtu beidzot runāt skaļi par šo jautājumu — kā uzvesties, sarunāties ar cilvēku, kuram ārsts noteicis diagnozi — GRT? Nav arī noslēpums, ka garīgas slimības var skart katru. Ja šodien jūties adekvāts, nenozīmē, ka turpmāk būsi pasargāts no tādas likstas. Ne reizi vien dzirdēti stāsti par skolotājiem, pagasta večiem un sievām, cilvēkiem ar izcilām prāta spējām, kuri pēkšņi sarāvuši saites ar realitāti.