Pļaviņiete Rita Andiņa katru dienu sāk ar lūgšanu un pateicību Dievam

Pļaviņietes Ritas (pasē — Hilda) Andiņas gleznas izstādē Pļaviņu kultūras centrā daudziem bija kā jauna atklāsme. Izrādās, līdzās ir cilvēks, kurš prot radīt tādus darbus — saulainas gaismas pielietus, kuros ir gan visiem mums mīļas un zināmas vietas, gan dabas skati un ziedi. Ritas kundze šo prasmi apguvusi pašmācībā, un to talanta dzirksti, kas viņai dzīvē dota, pratusi likt lietā. Par to saruna ar pļaviņieti.
Sava “akadēmija"
— Kad apzinājāties zīmēšanas prasmi?
— Gleznošana man ir kā Dieva dāvana, jo neesmu nekur to profesionāli mācījusies. Zīmēt gan sāku, kopš pratu zīmuli rokā noturēt. Mana pirmā “akadēmija” bija mans krusttēvs. Kad vēl biju mazs bērns, reiz uzzīmēju māju. Kā jau pratu — sienas, logi, durvis un jumts. Lepna nesu krusttēvam rādīt, bet viņš teica: vai tad tāda izskatās māja? Gājām abi laukā skatīties, un viņš rādīja, kā mainās lietu lielums, kas ir tālāk, un kā izskatās tas, kas tuvāk. Tāpat krāsas. Lai skatoties un vērojot. Kad mācījos Pērses septiņgadīgajā skolā, zīmēšanu tur mācīja. Stundās zīmējām priekšā noliktos priekšmetus. Reiz izgājām ārā un vajadzēja zīmēt skolu. Kamēr citi pūlējās, dzēsa un laboja savus darbus, man iznāca divi zīmējumi. Draudzene prasīja, kam man divi, lai vienu darbu iedodu viņai, jo zīmēšana nepadevās. Es gan iebildu, ka skolotāja tāpat sapratīs, kas to zīmējis, bet viņa teica, ka darbā pamainīs kaut ko un būs labi. Skolotāja gan visu saprata, un mēs atzināmies. Abas divas saņēmām neapmierinošu atzīmi.