Par maz gaismas

Varbūt tā ir tikai sakritība un tikai ar mani tā notiek, bet pēdējā laikā jau kaitinoši bieži nonāku saskarē ar tekstiem, sarunām par nāvi. Saprotu, ka tā ir neatņemama dzīves cikla daļa. Un tomēr. Kamēr esmu dzīvs, kamēr ir dzīva cerība no rīta pamosties, man nāvi gribas pieņemt tikai kā faktu, bez nogurdinoša atgādinājuma par to ik uz soļa. Mani kaitina kampaņveida izglītojošās tematiskās dienas par insultu, infarktu, vēzi un citām likstām, kas var piemeklēt. Baiļu iedvešanas kampaņai pieskaitu arī dramatiskās prognozes, ar kurām šonedēļ dalījies veselības ministrs Daniels Pavļuts — jau nākamā gada janvāra sākumā Latvijā var tikt reģistrēti līdz 3000 ar kovidu inficēto dienā. Gatavojamies ļaunākajam. No citas puses esam sākti bombardēt ar satraucošām ziņām no Ukrainas—Krievijas robežas. “Es katrā ziņā esmu pesimistiskajā pozīcijā, ka ir jāgatavojas uz visļaunāko — karš būs,” nesen intervijā teicis eksprezidents Valdis Zatlers. Vakar, braucot uz Zalves mežu pēc svētku egles, mašīnai lēkājot no vienas bedres uz nākamo, domāju par to, ka mēs jau tā nedzīvojam ne tuvu kā attīstītās valstis, kur pats maznozīmīgākais celiņš ir gluds kā galds. Mēs dzīvojam draņķīgi, un tas ir fakts. Neziņā par rītdienu, bez kādām garantijām par to, ka būs labāk. Brokastis ēdot, varētu neklausīties rīta ziņas, kurās zvana trauksmes zvanus par inflāciju pavasarī, par elektrības un gāzes cenu mežonīgo kāpumu. Tomēr tādas ir šībrīža aktualitātes. Katra diena ir maza vai liela cīņa — ar savām domām, informācijas gūzmu, dubļainu ceļu, salūzušām auto bremzēm.

Ar ko šo elles katlu vēlos nomainīt? Ar to, par ko daudzi izsakās nievājoši, pat noraidoši — visu dienu pavadīt lielveikalā, iepērkoties vai vienkārši klaiņojot no veikala uz veikalu. Apēst kebabu un uzdzert kolu. Redzēt smaidīgus, bezrūpīgus cilvēkus, domāt par šodienu, šo brīdi. Nāk Ziemassvētki — ļoti piemērots laiks tādai nodarbei. Dzirdēju gan, ka puse no veikaliem tirdzniecības centros jau esot slēgti. Ir gada tumšākais laiks, un arī tas ir stāsts — šoreiz par gaismas miršanu un augšāmcelšanos. Tomēr šobrīd gaismas ir par maz. To sacījuši arī Aizkraukles ielās sastaptie cilvēki, kad jautāju, kā viņi rotātu pilsētas ielas — degtu vairāk gaismas. Nedaudz citādas gaismas nedēļas izskaņā izdevās saņemt, esot kopā ar “Urgām” no Kokneses un aktieriem no Staburaga “Pirmās prognozes”. Vērojot viņu trakulīgo dziedāšanu un lēkāšanu. Vienkāršu un sirsnīgu. Labi, ka vēl kādiem ir spēks un vēlēšanās uzdiet. Jautājums par to, kā mums katrā noturēt šo prieka dzirksti un dzīvot uz vella paraušanu. 

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Staburags.lv komanda.