Par cilvēkiem jāraud, ne par pieminekli

Lai arī pilsētas vadība aktīvi turējās pretī, Daugavpilī notiek padomju karavīriem veltītā pieminekļa demontāža. Ar cilvēku noliktajiem ziediem un svecītēm tā pakājē, neapmierinātajiem un aizturētajiem. Tomēr arī šis bastions beidzot ir kritis.

“Vai tad pieminekļi vainīgi, un kam tie traucē!” šādas frāzes esmu uzklausījusi ne reizi vien. Uz to gan atbildu tikai vienu — ne par pieminekļiem jāraud, bet par cilvēkiem, kas iet bojā, cieš no kara šausmām un okupantu zvērībām. Tomēr diemžēl piemineklis daudziem ir svarīgāks. Varu tikai atkārtot Sandras Kalnietes un citu mūsu politiķu teikto, ka savu slavu par uzvarēto fašismu Krievija zaudēja līdz ar iebrukumu Ukrainā. Turklāt uzvara pār Vāciju nāca kopā ar Latvijas okupāciju. Tas ir kā vienlaikus godinot panākumu un zaudējumu. Turklāt atbrīvotāji bieži vien bija tikpat nežēlīgi kā iebrucēji. Laiki mainās, bet būtība nemainās — krievu karavīri savas zvērības tagad īsteno Ukrainā.

Neapšaubāmi katrs piemineklis ir vēstures liecība, un to mainīt nespējam. Tomēr tas nenozīmē, ka tas viss jātur līdzās. Kad dzirdu sašutumu par to, gribas vaicāt, vai ikviens no mums savās mājās gribētu turēt to, kas pašiem netīkams, bet svarīgs citiem? Visticamāk, ka nē. Tādas mājas mums ir arī Latvija.

Var tikai apbrīnot, ar kādu degsmi apraud piemiņas vietas vieniem, bet pat asara nenorit par kara upuriem Ukrainā. Tik bezjēdzīgas nāves, sakropļotas dzīves gan vienā, gan otrā pusē. To visu varēja nesākt vai jau izbeigt, bet kara mašīnai gatavo un gatavo jaunus upurus. Kad lasām ziņas, ka pasaulē notikusi kāda nelaime un ir daudzi bojāgājušie, vienmēr tiek domāts, kā to varēja novērst, kas turpmāk jādara, lai tā nenotiktu. Jauni cilvēku upuri nevienam nav vajadzīgi, acīmredzot izņemot Krieviju, kas nežēlo ne citus, ne savējos. Par to es domāju, kad nojauc kārtējo padomekli.

Tomēr nevaru un nevaru saprast, kāpēc joprojām tik daudzi atbalsta Krievijas rīcību? Ir jau vienkārši par to spriedelēt, esot drošībā Eiropā, kā arī nebaidoties, ka pašu dēlus iesauks armijā un sūtīs karot par svešu pārliecību. Kad realitāte klauvē pie durvīm, attieksme bieži vien ir citādāka.

Kovida pārmaiņas pasaulei vairs šķiet tādi ziediņi, salīdzinot ar to, ko nes un vēl nesīs šis karš. Pasaule pēc tā noteikti vairs nebūs tāda kā šodien. Mainīsies ne tikai pieminekļi, bet arī vērtību sistēmas, attieksme un pārliecība. Esmu gandarīta par pārmaiņām, ko šis laiks nesis Latvijā, bet tas diemžēl ir, pateicoties ukraiņu tautas ciešanām. Lai vai kāds būs iznākums karam, tā rētas dzīs ļoti ilgi.