Olaines cietuma Atkarīgo centra galvenā inspektore Madara Riblova: ikviens ir pelnījis otru iespēju

Esmu pateicīga par bērnību, par to, kāda tā bija. Atmiņā saglabājušies dažādi notikumi, bet visspilgtāk atceros, kā no skolas uz mājām ik dienu kājām vajadzēja mērot piecus kilometrus. Man bija bail iet vienai, tādēļ bieži pierunāju savus klasesbiedrus Kristapu un Andri, lai pavada mani. Tie bija labi puiši, mēs bijām kārtīgi lauku bērni, kuros cilvēcīgums bija jau kopš mazotnes. Ar mīļumu atceros savu pirmo klases audzinātāju Anitu Tumani, kurai vēlos pateikt lielu paldies par viņas sirsnību un mīlestību. Arī sporta skolotāja Anita Jegorova un ģeogrāfijas skolotāja Vita Mamedova man vienmēr nāk atmiņā ar cilvēcību. Pusaudžu gados, pēc 8. klases beigšanas, nebijām tie paklausīgākie jaunieši, taču es vienmēr zināju, ka ir jāiegūst izglītība un pašam viss dzīvē jāsasniedz, neviens manā vietā neko nedarīs. 1. klasē biju klusa meitene, kura, runājot mūsdienīgi, varēja mierīgi kļūt par mobinga upuri. Pusaudžu gados viss mainījās. Lai gan bijām palaidnīgi jaunieši, manā draugu lokā lielākā daļa mācījās labi un dzīvē katrs esam nopelnījuši visu ar pamatīgi ieguldītu darbu. Liels paldies jāsaka arī tā laika Jaunjelgavas kultūras nama direktorei Dacei Kuršinskai un deju kolektīva “Kodoliņš” vadītājai Gunitai Krievānei — viņas noteikti daudziem jauniešiem ir bijušas kā otrās mammas.