Kaut uz stundu tajos laikos atgriezties! Tonija Dombrovska: kad sirds gavilē, ir jādzied

70. gadu jauniešiem noteikti nebūs svešs Antonijas Breidakas vārds. Dziedot un spēlējot deju vakaros, izbraukāts viss kādreizējais rajons. Tagad viņa pazīstama kā Tonija Dombrovska, joprojām dzied, palaikam sastopama kādā koncertā un festivālā, kā arī privātajās ballītēs.

Kad Tonijai piezvanu un pasaku savu vārdu, viņa uzreiz atceras čehu dziesmu “Iveta”, ko dziedājusi uz Skrīveru vidusskolas skatuves. Pat caur telefonu jūtams, kā Tonija dzirkstī, un arī saruna ar viņu ir kā vēss dzirkstoša vīna malks karstā jūlija vakarā.

Leļļu vietā akordeons

— Esat dzimusi un augusi Skrīveros?

— Mani vecāki atbrauca no Vorkutas. Tur viņi salaulājās, un mamma atveda mani puncī. Es piedzimu Institūtā, “Daugaviešu” mājās. Esam “tīrasiņu” latgalieši. Pēc tam mēs dzīvojām Glāžšķūnī. Tētis un māmiņa cēla mājiņu, lai skolā varētu mācīties Skrīveros un nebūtu tālu jābrauc.
Mana babiņa bija liela dziedātāja, un mēs dziedājām. Zinu baznīcas dziesmas, viņa man stāstīja par Dieviņu, babiņai bija ļoti smuka balss.
Sāku iet Skrīveru skolā, mājiņa centrā jau bija uzslieta tiktāl, lai varētu dzīvot. Mana pirmā klavierskolotāja bija Aina Lubāniete. Tētis bija sarunājis, ka spēlēšu klavieres, bet akucīti (akordeonu — aut.) spēlēju jau no trim, četriem gadiem.