Mūsu skaistā zeme Latvija. Daudzevas seniori dodas ekskursijā

Ar lielu prieku, satraukumu un pacilātību agrā rītā Daudzevas seniori devās ekskursijā iepazīt mūsu skaisto zemi Latviju. Šoreiz pirmā apskates vieta — Madona. Rīts iesācies bez saulītes, drēgns, jo naktī bija vētra un stiprs lietus. Tomēr tas noskaņojumu nemainīja. Madona mūs sagaidīja ar smidzinošu lietutiņu, bet neesam taču no cukura.

Stacijas laukumā zem skaista, kupla ozola mūs sagaidīja smaidoša gide Sanita. Un tad sākās ekskursija pa vecpilsētu un skaistākajām pilsētas vietām, kur uzzinājām daudz interesantu faktu un notikumu. Apmeklējām Smeceres sila slēpošanas trases vietu, klausījāmies interesantu stāstījumu par dažiem notikumiem, veidojot trasi, sniega konservēšanu. Šeit ir marķētas pārgājienu takas, asfaltēta rollerslēpošanas trase, pludmales volejbola un strītbola laukumi, orientēšanās poligons, naktsmītnes un semināru telpas. Pabijām novadpētniecības un mākslas muzejā, bibliotēkā apskatījām skaistu gleznu izstādi, kuras autore nav māksliniece. Noteikti neuzminēsiet viņas profesiju — tā ir saistīta ar jurisprudenci. Tad devāmies pie podnieka Jāņa Seiksta. Klausījāmies viņa interesanto stāstījumu par dzīvi un darbu. Apskatījām lielo krāsni, kur tiek dedzināti viņa darbi, protams, darbs nav viegls un prasa zināšanas. Gatavos darbus var iegādāties. Skaisti, ka cilvēkam tas reizē ir darbs un hobijs.

Nākamā pietura — Cesvaine. Dzīvē izdodas satikties ar labiem, uzņēmīgiem un talantīgiem cilvēkiem, kam darbs ir hobijs un hobijs — darbs. Tāda ir Vinetas kundze, kura mūs sagaidīja pie savas mājas vārtiņiem. Viņa visus mūs uzaicināja savā rudens ābolu dārzā, cienāja ar burkānu kūku lapenītē. Tad skatījām viņas krustdūrienā izšūtās gleznas. Tādu skaistumu grūti aprakstīt, tas ir jāredz — jāizbauda. Tajās ir tāda daudzkrāsu bagātība, skaistums, sirds siltums, kā arī pacietība. Dažas gleznas tapušas septiņu gadu laikā. Izstāde ir kā rāma, maiga upe, kura nes mieru un atpūtu.

Cesvaines viduslaiku pilī ieradāmies pēcpusdienā. Tā celta no kaltiem laukakmeņiem no 1893. līdz 1895. gadam, to projektējuši Berlīnes arhitekti H. Grīzenbahs un A. Djuklāge. Pils īpašnieks — Ādolfs Gerhards Boriss Emīls fon Vulfs. Gide iepazīstināja ar katru pils telpu un stāstīja par tās pielietošanu, kad tur dzīvoja tās īpašnieki. No 1919. gada līdz 2002. gadam pils telpās bija vidusskola. Ugunsgrēks sagādāja daudz posta, kas joprojām vēl redzams. Neskatoties uz to, ka esam seniori, gandrīz visi uzkāpām pils tornī, lai no augšas paskatītos uz Cesvaines panorāmu.

Nākamā ir Gulbene — izvietojusies Krustalīces un tās pietekas Asarupes krastos. Aizraujošs piedzīvojums mums bija brauciens ar elektrovilcieniņu stundas garumā pa pilsētu. Brauciens nebija vienmuļš un garlaicīgs, jo jaunais puisis pastāstīja daudz interesanta par Gulbeni, tās vēsturi. Redzējām arī pilsdrupas un dzirdējām stāstu par pili, kura maz saglabājusies. Pastāstīja, ka pilsētā ir daudz skvēru un parku, kur visi pilsētas iedzīvotāji var pavadīt brīvo laiku.

Tad devāmies uz “pudeļu pilsētiņu”, kur saimniece ir liela stāstītāja un māk sevi reklamēt. Pudelēm rasts labs pielietojums, tomēr nesakoptā apkārtne mūs nesaistīja. Mājupceļā iegriezāmies Bērzpilī pie Ilonas kundzes, kas nodarbojas ar gaļas produktu ražošanu. Tur varēja iegādāties dažādus gaļas izstrādājumus. Bija ļoti patīkami būt sakoptā saimniecībā, iepriecināja laipnā uzņemšana, ierodoties vēlā pievakarē.

Neskatoties uz to, ka sākās spēcīgs lietus un pērkons, šie skaistie mirkļi paliks mūsu atmiņās, jo mūsu zeme Latvija ir skaista!

Autors: Rita Kļaviņa