Mainās domāšana, ne paradumi

Mobilo tālruņu lietotāji pavada vidēji 4,8 stundas dienā, raugoties savā viedtālrunī, liecina mobilo tehnoloģiju izpētes kompānijas “App Annie” pērn veiktais pētījums. No visa viedtālruņa lietošanai atvēlētā laika 70% tiek pavadīti sociālo tīklu aplikācijās. Diemžēl secinu, ka mani personīgie ieradumi šo statistiku apstiprina, cipari gan nav tik drūmi, bet būtība nemainās — aptuveni piektā daļa diennakts tiek pazaudēta, raugoties plaukstas lieluma ekrānā. Mēs bērniem rādām piemēru, ne vienmēr pozitīvu.

Pirms nedēļas portālā Manabalss.lv izveidoja iniciatīvu par kvalitatīvu skolas laiku bez personiskajām viedierīcēm sākumskolās un pamatskolās. Tās autors ir Jānis Viegliņš, Valles pamatskolas direktors. Viņš vēlas panākt, lai jaunākajās klasēs bērni vairāk koncentrētos mācībām, socializētos ar skolasbiedriem un vairāk piedalītos iestādes aktivitātēs. Šāda prakse dažās izglītības iestādēs Latvijā jau ir, personīgi zinu vienu skolu galvaspilsētā, kur mācās paziņas meita. Bērni pirms stundu sākuma telefonus ieliek kastē, skolotāja audzēkņiem tos izsniedz tikai mācību dienas beigās. Šādu sistēmu skola ieviesa, pateicoties vecāku atbalstam. Konkrētā kārtība atrisina vairākas problēmas — bērni stundās ir koncentrējušies mācību procesam, starpbrīžos vairāk socializējas viens ar otru, radoši rod veidus, kā sevi nodarbināt. Lai gan varētu uzskaitīt virkni pozitīvu ieguvumu, ir vecāki, kuri neatbalsta šādus ierobežojumus un uz telefona atņemšanu raugās kā uz bērna personīgo tiesību pārkāpumu. Te gan vajadzētu atcerēties par mīļās atvases pienākumiem skolā un elementāru faktu, ka bērns un pat jaunietis vēl nespēj pieņemt pareizu, sev labvēlīgu lēmumu. Runāsim tieši: mēs, pieaugušie, šajā ziņā grēkojam ik dienu, nav ko naivi cerēt, ka bērni brīnumainā kārtā sekos pareiziem kanoniem un rīkosies priekšzīmīgi paši pēc savas iniciatīvas.

Ir biedējoši atzīt un objektīvi paraudzīties uz telefonā pavadīto laiku un saturu. Tā kā mans darbs tik tiešām bieži vien ir saistīts ar telefonu un dažādām darbībām tajā, savulaik, kad dēls prasīja, ko es daru, kad telefons ir rokā, meloju, acīs skatīdamās, — daru darbiņu, lai gan patiesībā šķirstīju sociālo tīklu lapas. Laikam ejot mainījusies mana domāšana. Man ir žēl laika, kas tiek pavadīts telefonā — es citreiz sevi spīdzinu, domās stundas konvertējot alternatīvās, — varēju noskatīties sen kāroto filmu, izlasīt beidzot to grāmatu, uzspēlēt ar dēlu “Monopola” partiju un tamlīdzīgi. Jā, domāšana mainījusies, bet ne paradumi. Apzinoties savas kļūdas un nepilnības, gribas bērnus pasargāt no viedierīču atkarības, lai viņi nepieļauj vecāku kļūdas. Ir grūti sākt ar sevi, bet mēs rādām piemēru bērniem un vēlamies, lai mūsu atstātais mantojums ir jēgpilns. Noteikumi skolā ir tikai neliels ieguldījums, lielais darbs ir jāpaveic mājās.