“Lieplīčos” audzētās melones garšo arī lapsām

Meloņu un arbūzu audzēšana vairs nav siltās klimata joslas zemnieku privilēģija. Nu jau kādu laiku tās mēģina izlolot arī Latvijā. Vieniem izdodas labāk, citiem sliktāk, vieni mēģina nākamajā gadā, citi atmet ar roku. Starp tiem, kam tas izdodas, ir Aija un Valters Kārkliņi no Kokneses pagasta “Lieplīčiem”.
Gan Aija, gan Valters ar zemes darbiem “uz tu” ir no bērnības. Savulaik turēti lopi, bet tagad var nodoties tam, kas visvairāk iepriecina pašus. Kā radās ideja audzēt saldās, aromātiskās ogas? “Aiz vecās kūts bija komposta kaudze, kurā parasti audzējām ķirbjus. Veikalā pirkām melones, visus atlikumus metām kompostā. Pirms gadiem četriem laikam jau bijām nopirkuši tādas sēklas, no kurām izauga mazi ķirbīši, un domājām, ka tās ir melones. Visu vasaru ostījām un ostījām — kā nesmaržo, tā nesmaržo. Beigās tie izrādījās ķirbji. Nākamajā gadā nolēmām, ka vajag taču pamēģināt! Nopirku 10 meloņu un 10 arbūzu stādu, un izdevās,” teic Valters. “Tā bija laba vasara, kad viss izauga,” vīra teikto papildina Aija.
Otrajā gadā platība tika palielināta un bija iedēstīti 40 stādi. Lauciņu apjoza ar sētu. Kāpēc? “Iepriekšējā gadā bijām aizbraukuši ceļojumā un palūdzām vienu cilvēku, lai atnāk pieskatīt mūsu stādījumus. Viņš bija izbrīnīts, ka meloņu paliek arvien mazāk un mazāk. Uzlikām kameru, izrādījās, ka ar melonēm mieloties nāca lapsa. Pagājām pa pļavu — vienas mizas. Izēsts pa tīro. Nācās likt sētu apkārt, jo, kad sāk gatavoties, viss smaržo,” stāsta Valters. “Mitrā laikā tā nevar just, kad saule, tad gan. Tas ir viens no kritērijiem, ka melone ir gatava — tā smaržo,” saka Aija.