Lai mierīgas debesis!

Lai arī šogad Zinību diena pavirzījusies dienu vēlāk, 1. septembra noskaņa tādēļ mazāka nekļuva. Un atkal vasara paskrējusi tik ātri, un skolas laiks nemanot ir sācies.

Augusta pēdējā nedēļā liela rosība vērojama arī veikalos un citās tirdzniecības vietās. Ir skolas lietas, ko nepieciešams iegādāties. Taču galvenais ir apģērbs un apavi, jo pārsvarā visi bērni pa vasaru izstiepušies un no pērnajām drēbēm nekas vairs neder. Šī paša iemesla dēļ arī svētku apģērba iegāde tiek atlikta uz pēdējo brīdi. Arī manā pieredzē ir stāsts, kā vasaras sākumā bērnam nopirktais uzvalks vasaras beigās kļuvis krietni par mazu. Tikpat liela rosība arī sociālajos tīklos. Vieni meklē puķes, citi tās piedāvā, tāpat arī dažādi našķi, jo gribas šo dienu padarīt par skaistu svētku dienu.

Vislielākais satraukums kā vienmēr ir pirmklasnieku vecākiem. Vai bērns iejutīsies klases kolektīvā, kā veiksies mācībās un citi jautājumi nodarbina norūpējušos vecākus.

Mana jaunākā atvase šogad mācās vidusskolas pēdējā klasē. Šoreiz mani pārņem jau citas rūpes. Arī mācību gads paskrien ātri, un tad jau ceļš atvērts lielajai dzīvei. Kad ar kolēģēm pārrunāju bērnu pirmo skolas dienu, neviļus nāk prātā arī manējā. Tā bija tik sen. 1974. gadā toreizējā Stučkas 2. vidusskolā. Mana pirmā skolotāja, ko vienmēr ar prieku atceros, bija Vilma Belinna. Biju ļoti uztraukusies, nobijusies, apjukusi no lielā cilvēku skaita. Ja nemaldos, skolā mācījās 800 audzēkņu, un kādu daļu pavadīja arī vecāki. Vislabāk par manu pirmo skolas dienu vēsta fotogrāfijas. Labākā atmiņā jau ir nākamo gadu pirmās skolas dienas.

Nezinu, vai mana šī numura sleja būtu Zinību dienas noskaņās, ja ne virsraksts internetā: “Harkivā atklāta pirmā speciāli izbūvētā pazemes skola”. Kāds tam iemesls, visi labi zinām. Arī pirmais skolas rīts tur sākās ar sprādzieniem un trauksmes sirēnām. Kas zina, cik ilgi šiem Harkivas bērniem vajadzēs apmeklēt pazemes skolu, kad viņi varēs atgriezties pie normāla mācību režīma? Tāpēc šobrīd kā nekad jāspēj novērtēt un jābūt laimīgiem, ka, debesīs raugoties, varam priecāties par to krāsām un mākoņu gleznām, varam mierīgi sēdēt pie saviem darbgaldiem un mūsu bērni čalodami iet uz īstu skolu, nevis mācās pielāgotās telpās daudzmaz drošā vietā. Lai pazemē tiek ierīkots tas, kas kalpo mierīgiem mērķiem! Lai mums nenāktos pazemē pavadīt ne mirkli!