Krājkasīte sāpīgam remontam

Katru gadu sniegs uzkrīt kā pārsteigums, katru pavasari izjūk grants ceļi. Mūsu platuma grādos tā ir aksioma. To jāpieņem manai, nākamajai un gan jau arī aiznākamajai paaudzei. Kā viena, tā otra parādība ir labi zināma, bet abas uzrodas salīdzinoši reti — pāris reižu gadā, tāpēc abas saceļ sašutuma vētru. Jā, arī man ļoti nepatīk, un tas vēl ir maigi teikts, katru dienu apzināti lauzt automašīnu, braucot astoņus kilometrus pa daudz maz stingru zemes virsmu, kas sastāv no slapjas smilts, ūdens un līdz 20 centimetriem dziļām bedrēm. Apbraukt tās nav iespējams, cita ceļa nav. Ir tikai izvēle — braukt vai nebraukt. Labi apzinos, ka katra bedre ir kā maza indes deva mašīnas piekarei, stūres iekārtai, ritošajai daļai. Katrs trieciens ir kā cents pie centa krājkasītē, kuru būs jāsaplēš, braucot uz autoservisu. Vai tāpēc šī problēma būtu jāpieņem kā kaut kas pats par sevi saprotams? Nesašust, pazemīgi pieņemt, samierināties? Patiesībā valstij katram, kurš dzīvo laukos, vajadzētu par to piemaksāt kompensācijas veidā – gan morālās, gan fiziskās. Te nonākam pie nākamās aksiomas — naudas ceļu uzturēšanai vienmēr ir mazāk nekā nepieciešams. Piemēram, pagājušās ziemas sākumā uzņēmums “Latvijas Valsts ceļi” paziņoja, ka ceļu uzturēšanas ziemas darbiem plāno tērēt par aptuveni trešdaļu mazāk nekā iepriekš. Līdzīga situācija arī vasaras mēnešos. Jāpiebilst, ka kopējais grants ceļu garums valstī ir 10,5 tūkstoši kilometru. Otrs jautājums ir to platums. Manuprāt, vietām tas ir daudz par lielu. Ja naudas ir maz, varbūt vērts apdomāt ideju, veidot tos šaurākus, izbūvējot “kabatas”, kurās automašīnām samainīties, jo satiksmes intensitāte ikdienā nav pārāk liela.

Zinot, ko nozīmē braukt pa teju neizbraucamu ceļu, ļoti labi saprotu tos, kuri izmisumā zvana “Staburagam”, sūta vēstules, publicē ierakstus sociālajos tīklos, kārtējo reizi apliecinot, ka pavasara atnākšana skaista ir tikai daiļliteratūrā, bet ikdienā katram lauciniekam tās ir mocības un milzu izdevumi. Ja pašvaldība savus ceļus cenšas un arī uztur daudz maz labā kvalitātē, veido grāvjus, kur notecēt lielajām ūdens masām, valsts pārziņā esošie ceļi pavasarī ir traģiski. Mūžīgais “sāpju bērns” ir Jaunjelgavas—Valles ceļš, Daudzevas— Sunākstes un citi. Paies laiks, ceļi nožūs, greideris atbrauks un “ugunsgrēku” nodzēsīs. Iepriekšējos gados pat brīnījos, cik bieži traktoru redzēju uz ceļa netālu no savas mājas. Turklāt darbu paveica kvalitatīvi, ātri.