Kas ir tavas dzīves creme?

IESAKA IMANTS KAZIĻUNS, laikraksta “Staburags” reportieris

Tie, kuriem tuva un tīkama japāņu rakstnieka Haruki Murakami daiļrade, noteikti būs pamanījuši, ka grāmatu veikalu plauktos nonācis viņa jaunākais latviski tulkotais darbs — stāstu krājums “Vienskaitļa pirmā persona”. Man Murakami darbi lasās ātri un teju bez apstājas. Viņa stāstus, romānus “apēdu” zibenīgi, un šī reize nebija izņēmums. Pērkot grāmatu, pārdevējai teicu — viņš palīdz aizmirsties. Ja kādam šādu apziņas stāvokli palīdz sasniegt alkohols, tad varu atzīt — esmu alkoholiķis. Lasot Murakami, arī “Vienskaitļa pirmā personā”, realitāte sajaucas ar fantāziju, mistiku. Notikumi, kas sākušies ikdienišķi, pēkšņi aiziet greizus ceļus, un iznākums liek apstāties, “uzlikt sevi uz pauzes”, — pag, ko tas viss nozīmē, ko viņš ar to gribēja pateikt? Lasot grāmatas, smadzenēs rodas jauni neironu savienojumi — tas zinātniski pierādīts. Lasot Murakami, šīs jaunās neironu ķēdes, šķiet, veido prātam neaptveramus rakstus. Līdzīgi kā rakstnieka domu ceļi, arī mani aizvijas iepriekš nenojaustos virzienos. Teksti turpina dzīvot manī, tie sajaucas ar manu ikdienu un, iespējams, maina notikumu gaitu.

Jauniznākušajā grāmatā ir deviņi īsi stāsti. Par mērkaķi, kurš zog sieviešu vārdus, par ielūgumu uz privātu koncertu, kurš nenotika, par sievieti, kura seksa laikā kož dvielī un sauc sveša vīrieša vārdu.

“Neko, kam šajā pasaulē ir vērtība, bez piepūles dabūt nevar. Bet, kad pēc kāda laika šis grūtums nes augļus, tas tad ir cilvēka dzīves creme,” saka kāds vīrs stāstā “Creme”. “Krējuma krējums, vislabākais no labākā, ar tādu nozīmi. Cilvēka dzīves svarīgākā būtība.” Varbūt šī brīža manas dzīves posma, bet varbūt dzīves kopuma dēļ šīs rindas atbalsojas vēl un vēl, liek pārdomāt, analizēt, pieņemt lēmumus.

Vēl viens citāts, kuru pat pasvītroju ar zaļu pildspalvu: “Protams, uzvarēt ir labāk nekā zaudēt. Pats par sevi saprotams. Tomēr ne uzvara, ne zaudējums nemaina laika vērtību un nozīmi. Minūte ir un paliek minūte, stunda ir un paliek stunda. Vissvarīgākais, izlīgstot ar laiku, ir sakrāt pēc iespējas brīnišķīgākas atmiņas.”

Lai man piedod bibliotēkas, bet es cenšos visas grāmatas iegādāties. Izlasītas grāmatas, stāvot plauktā, atgādina par domām, kuras radās, tās lasot. Tā līdzās “Komandoram”, “1Q84”, “Norvēģu kokam” un citām nostājušies “Vienskaitļa pirmās personas” zaļi zilie vāciņi