Jaunais modes kliedziens

Reiz pilsēta Aizkraukle bija Stučka, reiz es mācījos skolā, kurā pionieru vienība bija nosaukta partizāna Otomāra Oškalna vārdā. Reiz man svētkos bija jāstāv godasardzē pie Ļeņina pieminekļa un pie mūžīgās uguns brāļu kapos. Mana bērnība pagāja Andreja Upīša ielā. Pirms aptuveni trīsdesmit gadiem tas viss pēkšņi pazuda. Nojaucām, izsvītrojām, teju izdzēsām no apziņas visu veco, likām iekšā jauno. Pagāja 30 gadi, un process sācies no jauna. Atkal gāžam pieminekļus, pārsaucam ielas, svītrojam personu vārdus no ikdienas. Man šodienas ņemšanās ap pieminekļu nojaukšanu, pārvietošanu šķiet komiski absurda. Vienīgais, ko tiešām vajadzēja gāzt, bija Uzvaras parka betona “pirksts”. Tālāk sākās kas līdzīgs masu psihozei. Tā vien liekas, ka nav Latvijā nekā nopietnāka, par ko domāt un satraukties. Upīts, Sakse, Puškins, de Tolli, Sudrabu Edžus un daudzi citi, kuru vārdus un viņiem liktās zīmes vēlas aizvākt no acīm. Rīgas pieminekļu padome par Puškinu saka, viņam vispār nav tieša sakara ar Latviju. Bet par pārējiem? Izplēst šīs vēstures grāmatas lapas? Varbūt tā vietā pievienot papildu informāciju, kas īsi pastāsta cilvēka grēka darbus? Bet mums ir kauns par viņiem. Ja vēl nesen Upīša sacerējumus dragāja skolās literatūras stundās, šodien to draņķi metam prom. Vēl jau viņš stāv tur, pie Kongresu nama, garā, vējā plandošā mētelī un kaut ko domā zemē vērstu skatienu. Starp citu, par Kongresu namu. Kā rakstīts tā vēsturē — mājas būvniecība pabeigta 1982. gadā. Vēsturiski paredzēta kā kongresu un konferenču centrs komunistiskās partijas vajadzībām. Vai var vēl būt kāda atlaide, lai to nenojauktu? Vai tik prāta darbs nebūtu no Rīgas Meža un citiem kapiem izrakt visu padomjlaika darboņu pīšļus, pārvietot aiz kapsētas žoga, lai neguļ kopā ar cienījamiem cilvēkiem?! Pirms pāris gadiem līdzīgs pieminekļu jaukšanas vilnis pārgāja ārzemēs, kad daudzviet aizslaucīja tos, kas godināja savulaik melnās rases paverdzinātājus. Nez kāpēc cilvēks vēlas paturēt labo, izdzēst slikto, it kā gaisma varētu pastāvēt bez tumsas, diena bez nakts? Kāpēc piemineklim jābūt tikai tam objektam, pret kuru izrādām simpātijas? Kāpēc tas nevar būt par dusmu, naida vai vismaz nosodījuma izpausmes vietu? Lai, tiem garām ejot, mēs katrs atcerētos, cik slikti bija, un censtos nepieļaut šādu tipiņu godināšanu mūsdienās. Daudzus gadus Latvijā karsta tēma bija tā sauktie čekas maisi. Kamēr ap tiem bija intriga, bija kaislīgas diskusijas, teju katram sabiedrībā zināmam cilvēkam piesēja sadarbību ar padomju varas drošības iestādēm. Kuram šobrīd ir interese par tiem maisiem? Varbūt vien dažiem vēsturniekiem. Vai, atklājot maisu saturu, sabiedrībā kaut kas kardināli mainījās?