Grūti pieņemamais atšķirīgais. Nedzīvojam vairs padomju laikos

Par sunākstieti Laimu Jaškovu uzzināju tikai, kad viņa Sunākstes centrā atvēra veikalu. Nosauca vienkārši un lakoniski — par “Veici”. Šogad viņu ievēlēja pagasta iedzīvotāju padomē. Laimas atšķirīgais viedoklis par lietām un notikumiem ne vienmēr saskan ar pārējiem. Tikai iepazīstot cilvēku, vieglāk viņu pieņemt. Man gribējās iepazīt Laimu. Uzzināt, kādi dzīves līkloči veidojuši viņas raksturu.

Laima dzīvo mājā ar skaistu vārdu “Ķīvītes”. Ap trīs kilometriem no pagasta centra. Kā lauku mājās gadās, pirms saimnieces mani sagaida viņas sunītis — mopsis Kerija. Virtuvē būrītī dzied koši krāsains papagailis. Dziesma brīžiem tik skaļa, ka pārtrauc mūsu sarunu.

— Kas jums ir “Ķīvītes”?

— “Ķīvītes” manā īpašumā nonāca kā dāvana. Senāk te dzīvoja, kā es viņu saucu, Gaismas tante, un viņai nebija radinieku. Patiesībā mums līdz tam svešs cilvēks. Es ar ģimeni tad dzīvoju Sunākstes centrā. Interesanti, ka šajā mājā piedzima mans vīrs. Dāvanu saņēmām kritiskā kārtībā. Padomju laikā te dzīvokļi bija iedalīti vairākām ģimenēm, mūsdienās tās sauktu par trūcīgām vai nelabvēlīgām. Skats bija skumjš — plītis nojauktas, dzīvot varēja tikai divās istabās. Visu, kas lieks, viņi bija metuši laukā turpat pie mājas. Senāk, laukā, dārzā strādājot, vilku apģērbu ar kabatām, jo vienmēr atradās stikla lauskas. Dzīvoju te jau 22 gadus, bet atkritumi joprojām uzrodas.

Taisnīguma sajūta no bērnības

— Sunākste nav jūsu dzimtā puse?

— Dzimtā vieta ir Odziena. Esmu ienācēja, bet jau 37 gadus šajā pusē.