Ģirtam Pauriņam dzelžu vilinājums pārtop mūža profesijā

Šonedēļ 50. dzimšanas dienu atzīmēja aizkrauklietis Ģirts Pauriņš. Viņā jaušama Lāčplēša eposā aprakstītā drosme. Patriotisma nots ir tik spēcīga, ka bez vilcināšanās kā pirmrindnieks iestājās zemessardzē, līdz ko Ukrainā sākās karadarbība. Viņš ir kluss un mierīgs savā ikdienā, savukārt spēks atainojas darbos.
Ģirts uzauga Aizkrauklē, kopā ar vienu gadu, 11 mēnešus un vienu nedēļu jaunāko brāli. Zēna gados jubilārs centās vecākiem galvassāpes nesagādāt, tas bija viegli izdarāms, jo pēc dabas ir mierīgs. Jubilāra mamma darbojās medicīnā, bija Aizkraukles slimnīcas bērnu nodaļas vadītāja, tēvs ilgus gadus strādāja ceļu būvē, neilgu laiku pirms tam bija Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta šoferis. Vecāki audzināšanā bija stingri, zēniem pat prātā nenāca darīt muļķības. “Protams, kāds bērnišķīgs izgājiens gadījās, bet tādas apzinātas vaļības izpalika. Zinājām savus pienākumus un robežu, kuru pārkāpt nedrīkst. Ar pātagu klāt stāvēt nevajadzēja, mums pašiem pietika prāta labi uzvesties,” aprakstot bērnību, stāsta aizkrauklietis.

Jau agrā bērnībā Ģirts zināja, ko vēlas dzīvē darīt — viņu saistīja mehāniķa arods. Zēna gados vasaras brāļi pavadīja laukos, apkārt bija kolhoza īpašumi, kurus apstrādāja ar traktortehniku. Puišeļa sirdī tas iededza liesmu. “Traktoristi bija atsaucīgi, prom nedzina, kad grozījāmies apkārt. Šad tad strādnieki atļāva ar viņiem kaut ko padarīt, iedeva pastūrēt kādu kombainu vai traktoru — tas bija īsts saldais ēdiens!” atminas jubilārs.