Gada pārdomas: Pretī pozitīvai bilancei

Un tā, laiks savilkt aizvadītā gada bilanci. Esmu izgājusi pa nullēm, kas laikam manā gadījumā ir puse no uzvaras. Mīļie, jums vajadzēja ar mani iepazīties janvārī. Uh, kas par apņēmīgu sievieti biju! Tik daudz plānu, sapņu un mērķu. Daļu pārskatāmībai saliku uz papīra, daļu — paturēju privātā sirds kambarī. Līdz februāra vidum viss notika, kā cerēts, tad lēnām degsmes ugunskurs sāka dzist, līdz tas ieslīga tumsā. Izklausās pēc nekrologa. Daļēji tā arī jūtos, savas neizdarības dēļ apglabāju nerealizētās iespējas. Tas ir zaudēts laiks, ko vairs neatgūt. Mācība senu senā — rutīnai un disciplīnai ir ļoti liela nozīme mūsu dzīvēs. Pat viena neliela atkāpe var būt par iemeslu veselam nogruvumam, pēc kura grūti atgūties. Lai gan pēc mirkļa pievērsīšos labajam 2023. gadā, šogad vairākkārt sastapos ar lielu nogurumu, depresijai līdzīgu stāvokli. Es, tāpat kā citi, pret to attiecos vienaldzīgi. Šodien besis, nu un? Visu nedēļu nav noskaņojuma, vai es vienīgā tāda? Nē, bet tas jau nemazina lietas nopietnību. Ikdienas pienākumu ritulī ir grūti rast kvalitatīvu laiku domu sakārtošanai, meklēt problēmas cēloni vai risinājumu. Daudzas lietas tiek darītas inerces dēļ, jo tā vienkārši vajag. Tas nodrošina funkcionēšanu un primāro pienākumu izpildi, bet es pāris reizes pazaudēju jēgu, kaifu, sauciet, kā gribat — to dzirksti, kas stimulē. Gada otrajā pusē krietni vairāk uzmanības pievērsu emocionālajai pašsajūtai, neignorēju un nepieņēmu to kā pašsaprotamu. Nav dūmu bez uguns, svarīgi zināt, kad dzēst un kad piemest pagali.

Aizvadītā gada lielākais notikums nepārprotami bija Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki. Pēc vairāku gadu pārtraukuma man atkal bija iespēja uz savas ādas izjust latviešu vērienīgāko svētku buķeti. Ak, šīs negulētas naktis, garie mēģinājumi, smiekli un ilgu asaras, sazvanoties ar dēlu. Dejot — tā jau ir laime, darīt to kopā ar draugiem — eiforija! Būt vienam mazam zobratiņam no 40 000 svētku dalībnieku un iekustināt lieluzvedumu “Mūžīgais dzinējs” bija fantastiski. Pērnā gada piedzīvojumu sarakstā ir vairāki lieliski pasākumi, izbraukumi, vakari kopā ar draugiem un ģimeni. Atskatoties sapratu, ka ir bijušas daudzas īpašas “pirmās reizes”. Mazi, reizēm pat necili notikumi, kas iepriecināja — pirmo reizi paglaudīju alpaku un pitonus, izbraucu ar “Boltiņu” galvaspilsētas ielās, piedalījos roku laušanās sacensībās, pirmo reizi tēvs man uzticēja zāģi rokās un citi sīkumi. Pirmo reizi viesojos pie tantes Lēdurgas pagastā. Dīvains sasniegums, bet nekad iepriekš netiku līdzi ģimenei, jo brauciena laiks sakrita ar kādu lielu vietējo pasākumu, kurā vajadzēja strādāt.

Šis man bija īpašs gads kā mammai — dēla Nameja pirmais izlaidums, beidzot “dārziņu”, skolas gaitu sākšana, jaunu pulciņu apmeklēšana.

Es cenšos dzīvot tā, lai ik dienā būtu kas labs, par ko pasmaidīt vai pateikties. Reizēm nekam pat nav jānotiek — mūsos ir spēks saskatīt labo un skaisto. Saudzējiet sevi un mīļos, domājiet un īstenojiet labās domas! Lai 2024. gada bilance mums visiem ir pozitīva!