Elita Ābele: interesanti, ko par maniem darbiem teiktu Leonardo da Vinči?

Māksliniece Elita Ābele dzimusi un dzīvojusi Rīgā. Tur ritējušas arī darba gaitas — gan Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā, strādājot par docētāju, gan vadot porcelāna apgleznošanas studiju Bērnu un jauniešu centrā “Rīdze”, Sakrālās mākslas skolu, kā arī darot citus darbus pedagoģijā. Par aizkrauklieti sevi sauc kopš pērnajiem Ziemassvētkiem. Būt par mākslinieci laikam viņai ielikts šūpulī. Bērna gados, kamēr vilcienā brauca no Rīgas uz Madonu, zīmēja vagona pasažieru portretus, par ko cilvēkiem bija liela apbrīna un prieks. Elita raksta haikas, zīmē un glezno. Visam iedvesmas avots ir Dievišķais dabā. Elitas visiecienītākais mākslinieks ir Leonardo da Vinči: “Sev esmu jautājusi: interesanti, ko par maniem darbiem teiktu Leonardo da Vinči?”
— Cik ilgi esat aizkraukliete?
— Šeit esmu no pagājušajiem Ziemassvētkiem. Tas viss nāca ar līdzejošām zīmēm. Ja visu laiku bija drūms, nomācies, nospiedošs, tad Aizkrauklē pirmais rīts bija zelta rīts. Es dzīvoju veikala “Wurth” ēkā, un tur priekšā, kā mēs iesaucām, stārķu pļaviņa, aiz tās — bērzu birzs, stirnu taka, pa kuru vērīgi aizgāja ruda lapsiņa. Tas bija pirmais skats tajā rītā. Naktī aiz loga bija Lielie Greizie Rati, no rīta elpu lika aizturēt zelta saullēkts: tā mums iesākās pirmais rīts Aizkrauklē — ar Dieva valodu.