www. staburags.lv
Vidzemes divas pērles — Ungurmuiža un mazpazīstamā Ruckas muiža — ir ieteicami šīs vasaras ceļojuma galamērķi. Vēsture sinerģijā ar mūsdienīgu baudījumu noteikti paliks atmiņā.
Ingūnas Johansones teksts un foto
Ruckas muiža
Cēsīs ir muiža, par kuras eksistenci zinām nepelnīti maz. Tā ir pilsētā, tiek apgalvots, ka pat pilsētas ģeogrāfiskajā centrā, nevis kaut kur lauku teritorijā, bet Ruckas muižas vārds līdz šim vairāk zināms vien vietējiem. Kad stāstīju, ka dodos uz Ruckas muižu uz dzīvo gleznu izstādes atklāšanu, ne viens vien jautāja — Ruckas muiža, kur tā ir?
Ja meklēsiet informāciju par Ruckas muižu, tad tā ir visai “sausa”. “Ruckas muižas ēkas celtas 18. gadsimtā un pārbūvētas līdz 20. gadsimta 60. gadiem. Pirmā pasaules kara laikā muižas ēkās atradās cara armijas lazarete. Kad muiža nonāca valsts īpašumā, uz to pārcēlās Latvijas dzelzceļa 3. iecirknis (1925), vēlāk tika ierīkota dzelzceļnieku bērnu sanatorija. Pēc tam kādreizējā muižā bija tuberkulozes slimnīca “Rucka”. Ruckas muižas apbūves komplekss un parks ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi. Ruckas muižas parks ir Cēsu ģeogrāfiskais centrs, tāpēc pavisam droši varam teikt — mūsu senatnes skaistākais piemineklis slejas pašā Cēsu sirdī jau kopš 1577. gada. Savu nosaukumu muiža ieguvusi tā sauktajos poļu laikos, kad 1584. gadā tā nonāca poļa Rucka īpašumā. Tieši viņa uzvārds palicis nemainīgs un nes muižas vārdu arī šodien. Laiki mainās, bet muižas unikālā aura un mājīgais gars ir nemainīgs,” tā rakstīts vietnē “Zudusī Latvija”.
Ruckas muiža, ja tā var teikt, savu atdzimšanu piedzīvoja 2023. gadā, kad pašvaldība to nodeva apsaimniekošanā biedrībai “Live Latvija”.
Ar lielu sparu, drošu skatījumu nākotnē tagad Ruckas muižā saimnieko liels muižu “fans” — vietējais cēsnieks Renārs Sproģis. Viņš kopā ar ģimeni un komandu uzņēmies rūpes par Ruckas muižu un arī Ungurmuižu. Tieši pateicoties muižas jaunajiem, centīgajiem saimniekiem, veikti vērienīgi ieguldījumi muižas atjaunošanā, saglabājot tās vēsturisko šarmu un padarot to apmeklētājiem pievilcīgu. Kāpēc Ruckas muiža līdz šim bijusi ne visai populāra, var tikai minēt, bet vairums domā, ka pie vainas tuberkuloze. Līdz pat 2005. gadam šeit atradās bērnu tuberkulozes slimnīca “Cēsis”. Līdz ar to sabiedrībā bija iesakņojies mīts par tādu kā “aizliegto” teritoriju, arī skaisto parku pastaigām vairāk izmantojuši pudeles brāļi nekā ģimenes ar bērniem.
Bet nu Ruckas muiža ir jauna ceļa sākumā, te tiek pilnveidota un apdzīvota telpa pēc telpas, un ikviens šovasar var ieplānot šīs muižas apmeklējumu. Jo īpaši tāpēc, ka Ruckā jūs gaidīs ne vien pati muiža un tās skaistais dārzs, bet arī ļoti spilgtas dzīvo gleznu izstādes. Jā, tas noteikti ir jāredz! Pašlaik apmeklētājiem ir iespēja redzēt divas izstādes — “Mīts — Cilvēks — Daba” ar latviešu lielmeistaru darbiem un košo, dzīvespriecīgo Baibas Feoktistovas izstādi “Manas iedvesmas dārzi’”.
Ruckas muižas mājaslapā var izlasīt, ka “dzīvās gleznas ir piedzīvojums visai ģimenei, kurā jaunākās tehnoloģijas 25 minūšu izrādē uz ekrāniem ļauj iepazīt mākslu un mūziku stāstā “Mīts — Cilvēks — Daba”. Izstāde atspoguļo un izteiksmīgi parāda latviešu nacionālās identitātes smalkās nianses. Te atdzīvināti Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Johana Valtera, Pētera Kalves un citu latviešu gleznotāju darbi.
Idejas autore un radošā producente ir Leonarda Ķestere, režisors un scenārija autors — Māris Kalve.
Izcilais pianists Andrejs Osokins ieskaņojis melodijas katram mākslas darbam un visam priekšnesumam kopumā, interpretējot triju izcilo latviešu simbolisma laika skaņražu — Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa un Jāņa Mediņa darbus. Unikālo skaņu celiņu papildina Edvarta Virzas, Fallija, Zemgaliešu Birutas dzeja, ko ierunājuši aktieri Sandra Kļaviņa, Voldemārs Šoriņš un Jēkabs Reinis,” teikts izstādes anotācijā.
Ruckas muižā atklāta arī otra multimediāla izstāde, kur atdzīvojas mākslinieces Baibas Feoktistovas košās gleznas izstādē “Manas iedvesmas dārzi”.
Baibas gleznu dārzs ir krāsains, eksotisks, tajā izpaustie motīvi rada negaidītas un transformējošas metamorfozes.
Gleznas atdzīvojas prasmīgi piemeklētas mūzikas Mocarta, Baha, Šopēna un Bizē mūzikas pavadībā.
Šīs abas dzīvo gleznu izstādes ir apliecinājums, ka pasaule mainās un ikvienā jomā ienāk mākslīgā intelekta un jaunāko tehnoloģiju iespējas.
Baibas Feoktistovas gleznas tradicionālajā izpildījumā veiksmīgi ir “iekārtojušās” un iederas Ruckas muižas telpās.
Ungurmuiža
Ja Ruckas muiža vēl meklē savu vietu cilvēku sirdīs, Ungurmuiža ir apmeklētāju lutināta un apjūsmota. Muižas saimnieki anotācijā raksta: “Ungurmuiža ir harmonisks 18. gadsimta koka ēku ansamblis, milzu ozolu ieskauts, tas ieņem nozīmīgu vietu Latvijas kultūras pieminekļu mantojumu vidū. To 1732. gadā cēlis barons fon Kampenhauzens kā savas dzimtas māju, un šobrīd tā ir Latvijā vienīgā baroka koka celtne. Tikpat unikāli ir 18. gadsimta sienu gleznojumi. Muiža zem ozoliem un liepām — tāds ir pirmais priekšstats katram, kurš ierodas Ungurmuižā. Šī vieta šķiet brīnumainā kārtā patvērusies no likteņu vētrām. Tomēr tas nav tikai harmoniskais ainavas un būvmākslas savienojums, kas izraisa īpašas jūtas un Ungurmuižai piešķir ārkārtējības oreolu. Tā ir visam pāri lidojošā gaisotne, ko radījusi garīgā vide, kādā Ungurmuiža tapa un kādā tai bija lemts dzīvot līdz pat Pirmajam pasaules karam. Ungurmuiža būvēta, nevis lai ārišķīgi lepotos ar tās greznību, bet gan, lai muiža īpaši iekļautos apkārtējā vidē, ievērojot senas tradīcijas un praktiskumu. Tieši tas bija svarīgi ģenerālleitnantam Baltazaram fon Kampenhauzenam un viņa sievai, kad viņi sāka būvēt šo muižu. Ungurmuižas kungu māja bija viena no pirmajām vērienīgajām baroka būvēm, kas tika uzcelta Vidzemē pēc postošā Ziemeļu kara. Ēkas arhitektūra ar tās mansarda jumtu un mezonīna izbūvi kļuva par pirmo būvparaugu, kāds atrodams Vidzemē līdz pat 18. gadsimta beigām. Limbažu gleznotājs Georgs Dītrihs Hinšs pārvērta mājas iekšpusi, bēniņus ieskaitot, par bezgalīgu un visaptverošu gleznojumu pasauli, kurā viss ir mērens, saskaņots un harmonisks.”
Ungurmuižas īpašo gaisotni sajūt, tiklīdz pārkāpj muižas slieksnim. Necila no ārpuses, tā ir šarmanti apburoša iekšpusē. Ēkas vēsture, tās iemītnieku atstātais mantojums pārņem savā varā, un muiža tiešām apbur. Te var braukt ekskursijā, te var svinēt lielākus un mazākus godus, te ir arī restorāns, kur palutināt garšas kārpiņas. Ungurmuiža ir izslavēta arī ar saviem pasākumiem, klasiskās un opermūzikas koncertiem, brīvdabas kino izrādēm.
Ar jauno apsaimniekotāju Cēsu novada pašvaldība ir noslēgusi līgumu uz desmit gadiem un, vērojot Renāra Sproģa un viņa komandas darbošanos, jāsaka — abas muižas ir drošās rokās. Tām paveicies! Intervijā portālām “NRA” Renārs Sproģis ir teicis šādus vārdus: “Man kā šodienas sabiedrības daļai, kā dēlam, kā vīram, kā tēvam ir ļoti svarīga latviešu nācija, tās kultūra, tradīcijas un darba spars, tāpēc vēlos visu to saglabāt ne tikai kā aprakstus grāmatās un senās avīžu slejās, bet arī reālajā dzīvē. Ruckas muiža ir tikai viens no atbalsta punktiem, kurā ļoti vēlos sapludināt visu, kas saistās ar latvietību. Es gribu būt piemērs saviem bērniem, tāpēc esmu kopā ar komandu sācis atjaunot muižu, radot tajā dzīvību un radošo garu. Muiža nav tikai ēka — tā ir vieta, kur smelties iedvesmu, radīt idejas, baudīt mākslu un kultūru, sasparoties jauniem darbiem un visā iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku. Gribu, lai katrs sajūtas šeit piederīgs un iederīgs.”
Ieplānojiet Ruckas muižu un Ungurmuižu šovasar!
Reklāma