www. staburags.lv
Aizkraukles kultūras centrā 2. februārī tika izrādīta dokumentālo filmu režisores un producentes Ināras Kolmanes filma “Mātes piens”, kas vien dienu iepriekš piedzīvoja savu pirmizrādi. Šī filma uzņemta pēc Noras Ikstenas tāda paša nosaukuma romāna motīviem.
Stāsts galvenokārt atspoguļo trīs paaudžu sieviešu — Noras, viņas mātes, talantīgas ārstes Astras un vecmāmiņas — likteņus, dzīvojot Padomju Savienībā. Filmā aptverts laikposms no Otrā pasaules kara beigām līdz 80. gadu nogalei, kas gluži vai ar klātesamības efektu ļauj izdzīvot varas netaisnīgumu un tās iejaukšanos privātajā dzīvē ar mērķi uzkonstruēt noteiktu domāšanas veidu un pārliecību.
Lai gan pati neesmu piedzīvojusi tā dēvētos padomju gadus, gan vecāku, gan arī vecvecāku dalīšanās savās atmiņās un stāstos nereti ļauj apzināties šī posma ietekmi uz turpmākajiem dzīves gadiem. Reiz kādā sarunā ar draudzeni no Nīderlandes apspriedām kultūru atšķirības, jo īpaši pievēršoties latviešu un nīderlandiešu visizteiktākajām domāšanas un uzvedības iezīmēm. Pieminēju, ka Latvijā cilvēkiem ir ļoti grūti savstarpēji uzticēties, ir tendence aizdomu pilniem skatieniem raudzīties uz svešiniekiem, uztraukties par apkārtējo cilvēku domām par sevi, uz ko mana draudzene atbildēja: “Bet jums ir cita vēsture…” Tajā brīdī aptvēru, ka padomju ēna attiecībā uz audzināšanu vēl nemaz nav pilnībā izgaisusi, jo zināmas iezīmes ir palikušas, kas, manuprāt, pamazām mazināsies līdz ar katru nākamo paaudzi. Ar to es nevēlos noniecināt tā laika piedzīvoto, jo nenoliedzami tieši okupācijas laiks ir licis vēl vairāk apzināties brīvības garšu un iemīlēt Latviju no jauna, ar asarām acīs dziedot “Atmostas Baltija”.
Militāro mācību atspoguļojums ar gāzmaskas vilkšanas paraugdemonstrējumiem, Padomju Savienības slavinošo parāžu mēģinājumi skolās, Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas darbinieku (čekistu) parādīšanās visnegaidītākajos brīžos ir tikai daži no instrumentiem, kas ar filmas palīdzību liek iejusties tā laika cilvēku ādās. Tāpat arī ar provokatīvu noskaņu uzdotais jautājums “vai tu tici Dievam?” apliecina mēģinājumus sabiedrību iespaidot pat vispersoniskākajās šķautnēs, uzspiežot Dieva noliegšanu.
Vēl šī filma atgādināja veco labo latviešu sakāmvārdu — ko sēsi, to pļausi. Kad Astra jau bija ieslīgusi pamatīgā depresijā, dzīvojot laukos un pārdzīvojumos par zaudēto karjeru, vienīgais viņas atbalsts bija savulaik atstumtā meita. Šī situācija pretnostata mātes instinkta apzinātu nokaušanu un bērna patieso mīlestību pret māti, kas noteiktās situācijās var būt pēdējais glābiņš, kas notur pie dzīvības.
Iesaku šo filmu noskatīties gan tiem, kuri paši dzīvojuši Padomju Savienībā, gan arī tiem, kuri jau dzimuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Kādam tā būs gluži vai ar laika mašīnu atgriešanās bērnībā, kādam vēstures grāmatu spilgts atainojums. Lieliskais aktieru tēlojums un Raimonda Tigula komponētā mūzika palīdz nedaudz ilgāk par stundu izdzīvot šo laiku, izjūtot ļoti piesātinātu emociju gammu.
Reklāma