Cilvēciskuma īsā pavada

Tūlīt es jums parādīšu — sacīja krieviski runājošais vīrietis, mirkli pirms palaida savu četrkājaino mīluli divu zēnu virzienā. Visu pēc kārtas. Dēls ar draugu bija devušies kopīgā pastaigā, kas diemžēl abiem beidzās ar nepatīkamu izbīli. Bērni rotaļājās atpūtas vietā pie ūdens, kuru par savu pieturvietu bija izraudzījies arī kāds suņa saimnieks. No bērnu stāstītā sapratām, ka suns bija visai ieinteresēts zēnu rotaļās, kā nekā tika vicināti kociņi, kas tobrīd simbolizēja kaujas ieročus (puiši paliek puiši). Tā kā personīgi nebiju klāt, varu tikai minēt, kas norisinājās suņa saimnieka prātā, ja viņš izlēma rīdīt suni bērnu virzienā. Varbūt viņam tas šķita uzjautrinoši, jo bērni sacīja, ka vīrietis esot smējies, varbūt iedzēris, bet fakts ir tāds, ka bērni bailēs skrēja prom. Kāds vīrietis no malas esot to visu manījis un tuvojies, lai iejauktos, bet zēni atrisinājumu negaidīja — skriešus metās mājās.

Ir teiciens — kāds suns, tāds saimnieks — un otrādi. Ikdienā gan neredzu acīs krītošas likumsakarības starp suņu saimniekiem un viņu mīluļiem, bet, tāpat kā audzinot bērnus, tie var pārņemt vecāka, šajā gadījumā saimnieka, paradumus. Vai tas būs rotaļīgums vai dusmas, atkarīgs no dominējošā pārstāvja.

Esmu liela dzīvnieku mīle. Visu dzīvi man līdzās bijuši suņi, kaķi un dažādi mājlopi. Laukos mājdzīvniekam bieži vien ir cita pamatfunkcija nekā pilsētā. Vide un apstākļi uzliek noteiktas prasības. Pilsētā suņu un kaķu turēšanas prasības un uzvedības normas sabiedriskās vietās ir nerimstoša diskusija. Konkrētajā situācijā tika pārkāpti Aizkraukles novada domes saistošie noteikumi, kas paredz, ka, dodoties pastaigā, suns bez pavadas īpašnieka uzraudzībā un redzeslokā var atrasties tādā attālumā, kādā īpašnieks spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību, izņemot bērnu atpūtas, sporta un rotaļu laukumos, izglītības iestādēs, to teritorijās un stadionos, daudzdzīvokļu un privātmāju nenorobežotajos pagalmos, parkos, publiskajos dārzos, peldvietās, publisko ūdeņu atpūtas vietās un kultūras iestāžu teritorijās. Varbūt pilnais uzskaitījums kādam kalpos kā atgādinājums. Šoreiz gan saimnieks apzināti palaida savu četrkājaino draugu, tīšuprāt veikta darbība ar kādu man nesaprotamu iemeslu. Kamdēļ vajag biedēt bērnus, radīt suņu saimniekiem nelabvēlīgu reputāciju?

Labi, ka neesmu pašvaldības policijas darbiniece, jo mani personīgie uzskati un līdzšinējā pieredze pilnībā nesaskan ar noteikumiem. Jā, ir vietas un situācijas, kad sunim obligāti jābūt pavadā, bet pilsētā, kurā nav suņu laukumu, ne bez grūtībām var atrast drošu un piemērotu vietu, kur mīlulim ļaut izskrieties. Lai to darītu, dzīvniekam ir jāklausa saimnieks, lai gan konkrētajā zēnu situācijā, arī tas neko labu nedeva. Grozies kā gribi, viss atduras pret pirmsākumu — cilvēku jeb saimnieku un viņa cilvēciskumu.