Cik viegli atstāt novārtā

Nesen bērni mani pārsteidza ar jautājumu, vai es zinot, cik liela ir Latvijas teritorija. Atzīstos — uzreiz nezināju, bet bija iemesls atjaunot zināšanas. Pirmā atbilde, kas nāca prāta gan bija — maza, divu roku platumā. Kā dzied tautasdziesmā.

Patiesi mūsu valsts nav liela, bet bieži nepamet sajūta, ka daļa no tā ir mazāk svarīga. Tik daudz dažādos līmeņos runā par atbalstu Latgalei, bet darbos kaut kā to nejūt. Daugavpils, otra lielākā Latvijas pilsēta, bet autobusu satiksme ar Rīgu pilnībā iznīcināta. Skaļiem virsrakstiem vēstīja, ka ir papildu vilciena reisi uz šo pilsētu, bet tie kursē naktī. Neapšaubāmi, tas ir tikai ieguvums, bet dienas vidū ir viens vilciena reiss. Pārējā laikā — tiec, kā gribi. Turklāt laikā, kad tik aktīvi runājam par zaļo domāšanu, resursu taupīšanu un gaisa nepiesārņošanu, vilciena sastāvi ir tik īsi, ka visiem pasažieriem šajā garajā maršrutā sēdvietu nepietiek. Izrādās, līdzīgas problēmas ir arī Liepājas virzienā, kur beidzot izlēma palielināt vilciena maršruta skaitu. Atbildīgie sola jautājumu risināt, bet tas notiek tik lēnu, ka nepietiek laika gaidīt. Pompozās runas gan turpinās, ka valstī jāattīsta sabiedriskais transports, lai mazinātu automašīnu satiksmi, kas pārblīvē ceļus. Cilvēkus gatavojas sodīt par neatļautu televīzijas programmu skatīšanos, kas joprojām aktuāli tieši Latgales reģionā un pierobežā. Tikai valsts saviem iedzīvotājiem pašmāju televīziju nespēj nodrošināt vai arī iedzīvotāji nevar to atļauties. Tikmēr Krievijas propagandas kanāli turpina indēt cilvēku prātus, un paši to pieļaujam, pretī neko nepiedāvājot. Kādam ir spēcīga pārliecība, bet vairums tomēr paņems to, kas vieglāk pieejams.

Mūsu pierobeža šobrīd ir ne tikai svarīga, bet arī trausla zona, kas jāstiprina, un jāveicina tās aktivitāte. Īpaši šajā laikā, bet ir sajūta, ka valsts līmenī tai bieži vien atmet ar roku. Nepietiek spēka, laika un resursu, lai kaut ko mainītu, bet vai nav bail piedzīvot otru Abreni?

Kāds paziņa nesen izteicās — ko tur braukt uz to Daugavpili, krievu valodu vien dzird apkārt! Tieši tāpēc jābrauc un jārunā ar cilvēkiem. Cik esmu pārliecinājusies, vietējie iedzīvotāji zina valsts valodu un runā tajā ļoti labi, bet ikdienā izvēlas sazināties, kā pierasts un ērtāk.

Ir lielu pārmaiņu laiks kā jauna atmošanās. Ja iesim pavadā tiem, kuri čīkst, ka ir grūti, nevar to vai šito, nekas nemainīsies. Pamatā jau problēmas ir visur vienādas, vienīgi citur tās jūtamas izteiktāk, citur mazāk. Tieši tāpēc nevar kādu reģionu vai pilsētu atstāt novārtā. Vietas jau izdzīvos, bet dzīvos pēc saviem likumiem. Vai varam to atļauties valstī, kas ir tik liela, cik ir? Manuprāt, nevaram.