Abonē e-avīzi "Staburags"!
Abonēt

Bēgot no kara, uz Latviju brauc strādāt. Ukraiņu dzīve jaunajā pasaulē

ANASTASIJA RUDNIEVA. Studē pedagoģiju, strādā “Aizkraukles KUK”. Imanta Kaziļuna foto

Drīz būs apritējuši trīs gadi, kopš Krievija brutāli pārkāpa Ukrainas valsts robežu, sāka slepkavot iedzīvotājus, citiem vārdiem — sākās karš. Tagad, kad emociju putekļi nosēdušies, varam skaidrāk skatīties uz notikumiem. Karu daļa ukraiņu izmantoja, lai varētu aizbraukt no valsts un ātri atrast darbu, piemēram, Vācijā. Ukrainas rietumu daļu karš nav skāris joprojām, bet tieši no turienes uz Eiropu izbrauca liela daļa šīs valsts iedzīvotāju. Paši ukraiņi, kuri karu pieredzējuši, tā arī saka — viņi ne no kara bēga. Saka arī to, ka rietumos dzīvojošajiem, maigi sakot, nepatīk austrumos mītošie tautieši.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ja no ārpuses var šķist, ka mēs, Latvijā, esam vienoti par Ukrainas uzvaru šajā karā, bieži nācies uzklausīt pretēju viedokli. Tas attiecināms arī uz aizkraukliešiem, kuri daļa ir krievu tautības. Piemēram, ukraiņiem meklējot dzīvokli īrei, viņi saņem atteikumu tautības dēļ. Pagājušajā nedēļā sarunājos ar trim Aizkraukles novadā dzīvojošām ukrainietēm. Viņu pieredze liek domāt, ka līdzīgiem notikumiem cauri gājušas un pie šāda rezultāta nonākušas arī citas tautietes.

Atvēra privātpraksi Koknesē

ELITSA ŠMENDELE. Kosmetoloģe Koknesē. Foto no personīgā albuma

Elitsa Šmendele Ukrainā pēc medicīnas studijām sākusi strādāt privātā uzņēmumā, kas saistīts ar veselības nozari. Latvijā ir divus ar pusi gadus. Dzīvo un strādā Koknesē. Viņa saka — mums paveicās. Koknesē dzīvo viņas vīra radi, par kuriem zināja, bet nekad nebija satikuši. Vai darbs Koknesē ir līdzīgā līmenī kā Ukrainā, tajā skaitā attiecībā uz ienākumiem? Pamazām tam tuvojoties un tuvāko gadu laikā starpība varētu izlīdzināties.

Sākumā gan nebija doma palikt Latvijā. Viņas vecāki aizbrauca uz Vāciju un sieviete sākotnēji plānoja sekot viņiem. Pēc divām Koknesē pavadītām nedēļām Elitsai jau piedāvāja darbu, turklāt viņas specialitātē Kokneses sporta centrā. “Es uzskatu, ka tas ir brīnums, un šis fakts mūs ar vīru te noturēja. Vēlāk uzzināju par iespēju strādāt savā pamata specialitātē — kosmetoloģijā. Ar to principā esmu nodarbojusies visu dzīvi Harkivā,” stāsta Elitsa. Pirmajā gadā Koknesē daudzi viņai palīdzēja gan ar padomu, gan praktiski. Līdz ar to varēja atvērt savu prakses vietu “Veselības studija” Parka ielā. Viņa piedāvā medicīnisko kosmetoloģiju — dažādu estētisko problēmu novēršanu, kas vairāk attiecināms uz skaistumu, kā arī ādas slimību ārstēšanu. Tagad pie viņas klienti brauc arī no citām pilsētām.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

“Dzīvokli gaidījām kā bērniņu — deviņus mēnešus,” smaidot saka ukrainiete. Dzīvoja šo laiku pie radiniekiem. Stāstot par savu vīru, viņa saka, ka Ukrainā viņš bija atbildīgā amatā, galvenais inženieris lielā lielveikalu tīklā. Tagad ir strādnieks Kokneses sporta centrā.

Labprāt mācītos valodas kursos

Par valodas, reliģijas, mentalitātes, attieksmes pret karu atšķirībām starp austrumu un rietumu Ukrainā dzīvojošajiem, Elitsa saka — kā jebkurā valstī, iedzīvotāji, kas dzīvo tuvāk kaimiņvalstij, ietekmējas no tās. Tas attiecas arī uz Ukrainu. Līdz ar to arī viņai mentalitāte veidojusies Krievijas ietekmē. Reģionos, kas ir pa kreisi no Kijivas, atšķiras reliģija, tā ir katoļu, pretēji pareizticīgo austrumu pusē. Ukraiņu valodu, “īstu”, pareizu lieto vidienē, piemēram, Poltavā, kas ir valsts sirdī. Rietumu puse runā surdžikā, kas ir līdzīgi kā latgalieši Latvijā. “Lai arī skolā mācījos ukraiņu valodu, literatūru, mājās, ģimenē runājām krieviski,” stāsta Elitsa. Ukraiņu savstarpējā attieksme vienam pret otru esot atkarīga no katra konkrēta cilvēka. Viņa ar vīru kādu laiku dzīvoja Ukrainas rietumu pusē, vīrs ukraiņu valodu saprot, bet nerunā tajā. Tomēr tāpēc vietējie pret viņiem nebija noliedzoši vai naidīgi.

Mēs, Latvijā, pārsvarā par karu Ukrainā uzzinām no ziņām. Savā prātā iedomājamies, ka karš notiek visā valstī. Patiesībā apšaudes un kritušie ir tikai austrumu daļā. Rietumukraina joprojām dzīvo ikdienas dzīvi, bez komandantstundām, slēpšanās patvertnēs. Tomēr arī no šīs valsts daļas, īpaši kara sākumā, bija daudz bēgļu. Rietumu pasaule, tajā skaitā Vācija, nešķiroja, no kuras puses ir atbraucēji un pabalstus maksāja visiem. Pēdējā gada laikā bēgļu jautājums tur ir saasinājies. Uz Latviju brauc tie, kuri saprot — te vajadzēs strādāt, uz pabalstiem nevar cerēt. Savukārt Vāciju vai kādu citu valsti izvēlās vieglu un labu pabalstu dēļ.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Vai Elitsa ar vīru plāno pārcelties atpakaļ uz Ukrainu? Viņa saka, ka pateicoties cilvēku sirsnīgajai attieksmei, viņas sirdī bez Harkivas Ukrainā ir arī Latvija. “Kad Ukrainā būs miers, skatīsimies. Man jārēķinās arī ar vīra noskaņojumu un vēlmēm,” viņa saka. Sarunas nobeigumā piebilst, ka kopā ar vīru labprāt apmeklētu klātienes, sliktākajā gadījumā tiešsaistes latviešu valodas kursus Aizkrauklē vai Koknesē. Pašlaik valodu cenšas apgūt pašmācībā.

Turpina studēt pedagoģiju

Anastasija Rudnieva no Doņeckas apgabala Ukrainā uz Aizkraukli atbrauca kara sākumā. Kopā ar mammu un māsu. Tētis palicis mājās, un neplāno tās pamest. Tā kā tētis ir enerģētiķis, un šīs jomas Ukrainas un Latvijas speciālisti vienojās par savstarpēju palīdzību, iekārtoties šeit bija vieglāk. Dzīvesvietu ierādīja Neretas skolas kopmītnēs. Trīs mēnešus dzīvošana un ēdināšanas bija bez maksas. Toreiz domāja, ka pietiks ar tik īsu laiku ārpus Ukrainas un drīz varēs doties atpakaļ. Trīs mēnešu vietā pagājuši jau trīs gadi.

Neretā jaunietei īpaši nav ko darīt, tāpēc meklēja darbu Aizkrauklē un to piedāvājis Komunālo uzņēmumu kombināts (KUK). Sākusi strādāt kā dārzniece, vēlāk pārgājusi uz pilsētas apkopšanas darbiem. Darba vieta palīdzējusi mājokļa jautājumā — ierādīts pašvaldības dzīvoklis. Tajā dzīvo arī mamma un sešus gadus vecā māsa. Viņa iet bērnudārzā, labi iemācījusies latviešu valodu un nākamajā gadā sāks mācīties pirmajā klasē.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pirms tam, kovida laikā, Anastasija neklātienē sāka studēt pedagoģiju. Tagad pabeigusi četrus kursus, un nu maģistrantūrā apgūst mazāko klašu un angļu valodas skolotājas profesiju. Latvijā savā specialitātē nestrādā. “Negribas un valoda jāpārzina ļoti labi,” saka Anastasija. Klausoties citus runājam latviski, sarunas tēmu saprastu, bet pati latviski tik labi nerunā. Sākusi apmeklēt latviešu valodas bezmaksas kursus neklātienē, bet tos grūti apvienot ar darbu un studijām.

Par attiecībām ar latviešiem un pārējiem šeit dzīvojošajiem, Anastasija saka, ka sākumā visi bija pretimnākoši. Vēlāk attieksme mainījusies, bet tas esot pašsaprotami, jo mentalitāte ir ļoti atšķirīga. Nesaskaņas ir arī ukraiņiem savā starpā. Doņeckas un kaimiņu apgabalā dzīvojošie pārsvarā runā krieviski. Rietumu pusē, kas tuvāk Polijai, ir valodu sajaukums, kas arī nav tīrā ukraiņu valoda. Vasarā atpūtusies Ukrainas Karpatos, un tur runā valodā, kas ļoti atšķiras no tās, kuru viņa mācījās skolā. Ļvivā, kas ir netālu no robežas ar Poliju, ja sāksi runāt krieviski, var nonākt līdz kautiņam. Labākajā gadījuma saņemsi aizrādīju braukt uz Krieviju, ja tik ļoti patīk šīs valsts valoda.

Zobus labot brauc uz Kijivu

Salīdzinot Ukrainu un Latviju, Anastasija saka, ka tur, piemēram, medicīnas pakalpojumiem tikpat kā nav rindu. Katrā ziņā tos var saņemt augstākais pāris dienu laikā. Lai atvērtu kontu bankā Latvijā, tam bija nepieciešama pusotra stunda. Ukrainā to pašu var izdarīt piecās minūtēs. Ja rodas vajadzība apmeklēt zobārstu, viņa dodas uz Ukrainu. Tas ir gan ātrāk, gan divas reizes lētāk. Anastasijas draugs ir zobārsts un, uzzinājis pakalpojumu cenas Latvijā, jokojot teicis, ka pēc kara savu praksi pārcels uz šejieni. Arī atvaļinājumu Anastasija izvēlas pavadīt Kijivas vai Dņepras pusē. Ikdienā Aizkrauklē pēc darba izkustas sporta centrā, spēlējot tenisu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Vai seko līdzi notikumiem Ukrainā? Viņa saka, ka svarīgi zināt, kas notiek mājās, kā tētim klājas. Kara sākumā ziņas skatījās katru dienu, tagad to vairs nedarot.

Strādāja lielākajā Ukrainas aptiekā

ĻUBOVA VOROBJOVA. Arī Latvijā strādā savā specialitātē. Imanta Kaziļuna foto

Ļubova Vorobjova Ukrainā strādāja valstī lielākajā aptieku tīklā “Apteka 911”. Bija provizore — farmaceita asistente, aptiekas vadītāja vietniece. Pirms tam Harkivā neklātienē ieguvusi augstāko izglītību farmācijā un beigusi arī Harkivas Medicīnas institūtu, iegūstot bērnu ārstes diplomu. “Benu” aptiekā Aizkrauklē viņa strādā divus ar pusi gadus.

Ukrainā viņa kopā ar vīru dzīvoja 30 kilometru no robežas ar Krieviju. Kara sākumā reģionu ātri okupēja. Kādu laiku dzīvoja mājas pagrabā. Bombardēšana bija ļoti intensīva un ģimene nolēma pamest valsti. Ļubovas meita ar bērnu un vīru devās uz Poliju, bet pati izvēlējās Latviju. “Mūsu ciematu spēcīgi apšaudīja, kā par brīnumu izdevās izbraukt. Austrumu virzienā braukt nevarējām, uz Latviju devāmies caur Krieviju,” stāsta Ļubova.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ieradušies Aizkrauklē, ar Latvijas Sarkanā krusta palīdzību apmetušies Vecbebros un tur dzīvo joprojām. Mēnesī par istabiņu maksā 300 eiro. Meklējusi iespēju īrēt dzīvokli Aizkrauklē, bet diemžēl īres cena kopā ar komunālajiem maksājumiem ir pārāk augsta. Par divistabu dzīvokli aptuveni 250 eiro bez komunālajiem maksājumiem. Otrs iemesls — ne visi vēlas izīrēt ukraiņiem. Trešais iemesls — mazais pūdelis. Dzīvnieki ir liels tabu daudziem dzīvokļu īpašniekiem.

Jau pirmajā mēnesī apstaigājusi visas šejienes aptiekas, atstājusi tajās savas koordinātes. Latvijas Farmaceitu biedrība bija lūgusi aptiekām Latvijā izskatīt iespēju pieņemt darbā bēgļus no Ukrainas ar atbilstošu izglītību. Līdz ar to atsaucība bija momentāna. Pozitīva atbilde no aptiekas atnāca jau nākamajā dienā.

Apmēram mēnesis pagāja, līdz saņēma oficiālu apstiprinājumu. Šajā laikā Latvijas puse sazinājās ar Ukrainu, lai pārliecinātos un saņemtu apstiprinājumu tam, ka viņas teiktais par darbu un izglītību atbilst patiesībai.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Latvijā tas notiek pārāk lēni

Protams, Latvijā amats — farmaceita palīgs, nav ne tuvu tāds, kāds Ukrainā, kur viņa bija atbildīga par vairākām aptiekām. Vai būtu iespēja karjeru veidot Latvijā? Ļubova saka, ka ir piedāvājums divus ar pusi gadus mācīties universitātē, un pēc tam ieņemt augstāku amatu. “Mēs atgriezīsimies Ukrainā. Nezinu kad, bet tas notiks,” viņa saka. Vīra specialitāte ir stomatologs, bet šobrīd viņš strādā Jēkabpils slimnīcā, Uzņemšanas nodaļā. Ilgs laiks pagājis līdz saņēmis apstiprinājumu viņam Ukrainā izdotajam ārsta diplomam. Kāpēc vīrs Latvijā nestrādā par zobārstu? Neesot vēlēšanās, jo redzējis šejienes sistēmu, kas ir ļoti atšķirīga no Ukrainas. Ko tur var paveikt nedēļas laikā, Latvijā nepieciešams mēnesis vai pat četri. Arī par veselības aprūpi Ļubova saka — tā ir zemākā līmenī nekā Ukrainā. Bērniem, jauniešiem jau ir hroniskas saslimšanas. Iemesls — laikus nav ārstēta, piemēram, angīna. Ukrainā lieto antibiotikas, bet Latvijā ārsts saka — pagaidīsim, paskatīsimies, varbūt būs labi tāpat.

Tomēr kopumā abi ar darbu šeit ir apmierināti, jo strādā savā jomā. No Harkivas toreiz izbrauca ap sešdesmit ģimeņu un Ļubovas paziņu lokā nav neviena, kura pieredze darba jautājumā būtu negatīva. Līdz ar to reti kurš tā teikt, “sēdējis uz pabalstiem”.

Kā vērtē Latvijas valdības lēmumu no nākamā mācību gada ukraiņu bērniem obligāti mācīties skolā Latvijā? Ļubova saka, ka tas ir pareizi. Cik runājusi ar skolas vecuma bērniem, visi teikuši, ka ir ar mieru un nevēlas pašreizējo sistēmu. Tagad viņi tiešsaistē turpina mācīties Ukrainas izglītības sistēmā, bet klātienē — Latvijas. Iemesls dalītam mācību procesam — lai skolotāji Ukrainā nepaliktu bez darba.

Kā Latvijā iedzīvojušies un jūtas kara plosītās Ukrainas bēgļi

Ja šodien jautātu, cik Ukrainas civiliedzīvotāju, bēgot no Krievijas sāktā kara, patlaban uzturas Latvijā, tad precīzu informāciju par to nav iespējams atrast. Pēc Fizisko personu reģistra datiem, Latvijā esot vairāk nekā 40 tūkstoši Ukrainas civiliedzīvotāju, bet Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda ko citu — šogad Latvijā dzīvo 25 650 Ukrainas civiliedzīvotāji, kuriem piešķirts pagaidu aizsardzības statuss. Iepriekšējā — 2023. — gadā šādu cilvēku skaits bijis 23 537.

MĀRA LIBEKA

Arī domnīcas “Sabiedriskās politikas centrs Providus” direktore un pētniece Iveta Kažoka nesen Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē, iepazīstinot ar pētījumu “Ukrainas bēgļi Latvijā: pieejamie dati, pieredze un sabiedrības attieksme”, vērsa uzmanību uz to, ka joprojām neesot skaidrs, cik Ukrainas civiliedzīvotāju Latvijā kopumā uzturas. “Informācijas trūkums par Latvijā dzīvojošo Ukrainas civiliedzīvotāju skaitu, pirmkārt, apgrūtina Ukrainas civiliedzīvotājiem noteikto pakalpojumu apjoma un tiem nepieciešamo resursu plānošanu; otrkārt — apgrūtina un sniedz maldinošu vērtējumu par Ukrainas civiliedzīvotāju proporcionālo iesaisti dažādos sociālekonomiskajos procesos,” secina pētnieki.

Ne tikai cilvēku skaits ir uzmanības vērts — mūsu valsts institūcijām trūkst sapratnes par to, kas vispār notiek ar Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā. “Trūkst vienviet apkopotas informācijas. Piemēram, nav zināms, cik tad ir tādu Ukrainas bērnu un jauniešu, kuri neapmeklē mūsu valsts izglītības iestādes,” saka Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Raimonds Bergmanis (ZZS). Viņš uzskata, ka būtu jānosaka viena atbildīgā institūcija, kas uzņemtos koordinējošo funkciju un varētu piedāvāt risinājumus valdībai un Saeimai.

Vai jāmācās mūsu skolās, ja atgriezīsies Ukrainā?

“Providus” pētījumā, kurā tika aptaujāti 457 šeit dzīvojošie Ukrainas civiliedzīvotāji, kas nesen ieradušies no kara pārņemtās valsts, ir secināts, ka puse no viņiem ir Latvijā integrējušies bez īpašām grūtībām un lielas problēmas nav radušās. Savukārt otra aptaujāto iedzīvotāju daļa ir norādījusi uz diezgan daudzām problēmām, no kurām dažas gan ir līdzīgas kā mums pašiem. Vislielākās grūtības sagādājot izglī-
tības iegūšana skolas vecuma bērniem, pakalpojumu pieejamība reģionos izmitinātajiem vecākā gadagājuma cilvēkiem, kā arī savlaicīga piekļuve veselības aprūpei. Runājot par latviešu valodas apguvi – aptaujās secināts, ka liela daļa ukraiņu, kas dzīvo ārpus Rīgas, un pat tie, kas dzīvo tās tuvumā, teic, ka ir grūti piekļūt latviešu valodas un integrācijas kursiem, jo lielākā daļa no tiem notiekot galvaspilsētā. “Ja cilvēks strādā, ne vienmēr ir iespējams doties uz nodarbībām citā pilsētā. Un ne visi kursi pieņem dalībniekus no citām pilsētām, jo ir nepieciešami dokumenti, kas apliecina personas reģistrāciju Rīgā,” aptaujā teikusi kāda ukrainiete, kas dzīvo Jūrmalā.

Oktobrī trīs Saeimas komisijas turpināja jūnijā aizsākto, bet nepabeigto diskusiju par grozījumiem Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā, kas noteiktu prasību visiem Ukrainas bēgļu bērniem apmeklēt Latvijas izglītības iestādes no 2025. gada 1. septembra. Pašlaik viņiem nav obligāti izglītība jāapgūst tieši Latvijas skolās, tāpēc daudzi mācās attālināti Ukrainas skolās cerībā pēc kara atgriezties savā dzimtenē.

“Mēs līdz pat šim brīdim nezinām, cik ir to Ukrainas bērnu un jauniešu, kuri nav mūsu izglītības sistēmā. Ja tas nav zināms, tad nav iespējams ieplānot arī nepieciešamās naudas summas apmācībai. Pirmā mācību gada laikā šiem skolēniem tiek atvēlēti diezgan lieli līdzekļi — 259 eiro mēnesī katram,” stāsta Raimonds Bergmanis.

Sešpadsmit Eiropas Savienības valstīs Ukrainas nepilngadīgajiem ir prasība par obligātajām mācībām klātienē. Astoņās valstīs, tajā skaitā Latvijā, ir noteikts, ka mācības ir vēlamas, bet 13 valstīs ir izveidotas speciālas sagatavošanas klases Ukrainas skolas vecuma bērniem un jauniešiem, kur viņi apgūst attiecīgās valsts valodu, lai pēc tam varētu sekmīgi mācīties.

Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji Saeimas komisiju apvienotajā sēdē teica, ka ministrija izstrādājusi trīs pamatizglītības modeļus Ukrainas skolēniem. “Komisijas sēdē mēs uzzinājām arī to, ka līdz šim nav bijis neviena specializētā latviešu apguves kursa nepilngadīgajiem skolēniem. Man šķiet, ka šādi intensīvās apmācības kursi būtu labākais veids, lai sagatavotu ukraiņu skolēnus mācībām Latvijas skolās,” uzskata Bergmanis.

Pabalstu apjoms sarucis

Ukrainas civiliedzīvotāji novērtē viņiem sniegto sociālo palīdzību un pakalpojumus, kas ir noteikti tādā pašā apjomā kā Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kā arī sociālo atbalstu, kas mērķēts tieši Ukrainas civiliedzīvotājiem. Domnīcas “Sabiedriskās politikas centrs Providus” veiktajā pētījumā secināts, ka pieejamo sociālo pabalstu nelielais apjoms būtiski palielina atsevišķu Ukrainas civiliedzīvotāju grupu — vecu cilvēku, viena vecāka ģimenes, ģimenes, kurās ir vairāki aprūpējamie, cilvēku ar būtiskiem veselības traucējumiem u. c. — pakļaušanos nabadzības un sociālās izolācijas riskam, kā dēļ iekļaušanās citās jomās ir gandrīz neiespējama.

Lai invalīdi varētu saņemt invaliditātes pabalstu Latvijā, viņiem ir jādodas uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju, jo daudzi ukraiņi nevarot uzrādīt Ukrainā iegūtos dokumentus. Līdz ar to ir palielinājies invalīdu skaits Latvijā un izmaksāto pabalstu apmērs. Labklājības ministrija informē, ka kopš 2022. gada invaliditāte ir piešķirta 854 Ukrainas civiliedzīvotājiem, no kuriem 144 ir bērni. 

Daudz bezdarbnieku ar augstāko izglītību

 No 2022. gada marta sākuma līdz 2024. gada septembra sākumam bezdarbnieka vai darba meklētāja statuss piešķirts 9433 Ukrainas civiliedzīvotājiem.

 2024. gada septembra sākumā Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) uzskaitē bezdarbnieka vai darba meklētāja statusā bija 1369 Ukrainas civiliedzīvotāji, no tiem sievietes — 73,9%, vīrieši — 26,1%.

 No tiem augstākā izglītība bija 668, profesionālā izglītība — 311, vispārējā vidējā izglītība — 286, pamatizglītība — 43, zemāka par pamatizglītību — 11, pārējiem nav norādīta.

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Staburags.lv komanda.