Plastmasas izstrādājumi joprojām veido vienu no lielākajiem vides piesārņojumiem pasaulē. No vienas puses, tā ir viegli pieejama un salīdzinoši lēta izejviela ar daudzveidīgu pielietojumu, bet, no otras puses, pēdējos gadu desmitos ir saražots tik daudz plastmasas vienību, ka tā kļuvusi par globālu vides piesārņojuma problēmu.

“Mēs ilgi esam dzīvojuši lineārā ekonomikas jeb “paņem, izgatavo, izmet” modelī, tāpēc nav pārsteigums, ka pasaulē arvien vairāk un skaļāk tiek runāts par vides saudzēšanu un saglabāšanu, vienlaikus samazinot atkritumu daudzumu, kas ik gadu tiek noglabāts poligonos. Lai pārietu no lineārās uz aprites ekonomiku, ikvienam ir jāsāk ar sevi un savu ieradumu maiņu,” teica “Zaļās jostas” vides izglītības vadītāja Aija Caune.

Aprites ekonomika, pretēji lineārajai, nozīmē mazināt dabas resursu izmantošanu jaunu lietu radīšanai, atkārtotu esošo materiālu izmantošanu un pārstrādi, radot jaunas lietas no tā, kas vairs nav nepieciešams, un nodrošinot produktam vairākus dzīves ciklus.

“It kā skan vienkārši, tomēr, ja runājam, piemēram, par plastmasas izstrādājumiem, tad te parādās virkne izaicinājumu gan ražotāju, gan patērētāju, gan valstu likumdošanas pusē. Piemēram, lai aprites ekonomika veiksmīgi darbotos plastmasas izstrādājumu jomā, ir jāraugās vairākos virzienos. Ja atskatāmies uz pēdējiem vismaz 50 gadiem, kad kopumā ir saražots tik daudz dažādu plastmasas izstrādājumu, kas nav pārstrādājami un izmantojami tālāk, šķiet, ka ar vienu planētu nepietiek, lai tos visus noglabātu zem zemes. Šajā laikā uzņēmumiem bija vienkāršāk saražot plastmasas izstrādājumus un samaksāt dabas resursu nodokli, īpaši neaizdomājoties par to, kas ar to notiks tālāk,” norādīja Caune.

Vairums no kopējā atkritumu daudzuma varētu tikt pārstrādāts vai izmantots enerģijas ieguvei, kas samazinātu poligonos noglabāto atkritumu daudzumu, nepieciešamību pēc jauniem dabas resursiem un mūsu visu ekoloģiskās pēdas nospiedumu. Lai to paveiktu, iedzīvotājiem jāiesaistās pašu radīto atkritumu šķirošanā, bet ražotājiem būtu arvien vairāk jādomā par pārstrādātas plastmasas izmantošanu pirmreizējo materiālu vietā.

Ir vairāki desmiti dažādu plastmasu, tajā skaitā nepārstrādājama un atkārtoti neizmantojama

Plastmasa neapšaubāmi ir mūsu ikdienas daļa — dzērienu pudeles, iekārtu mehānismi, elektrotehnikas detaļas, sadzīves ķīmijas iepakojums, medicīnas preces, transporta sastāvdaļas, santehnikas caurules, grīdas un jumta segumi, paletes, atkritumu konteineri, dažāda veida maisiņi, kefīra un sulu pakas, ģeotekstils un daudz citu priekšmetu. Izaicinājumi sākas brīdī, kad ražošanā tiek kombinēti vairāki plastmasu veidi vai arī plastmasai tiek pievienoti citi materiāli, veidojot kompozītmateriālus.

Kopā ir vismaz vairāki desmiti dažādu plastmasas veidu, un katram no tiem ir sava funkcija un pārstrādes iespējas atkarībā no piedevām un piejaukumiem. Plastmasas izstrā-
dājumiem, kas izgatavoti no vairāku veidu polimēriem, ir ierobežotas pārstrādes iespējas, tādējādi tas ir viens no aprites ekonomikas šķēršļiem.

“Mūsdienu lielais izaicinājums ir nevis plastmasa pati par sevi, bet gan veids, kā to ražo, lieto un vai to var pārstrādāt un izmantot atkal. Ja tiešām vēlamies atrisināt plastmasas piesārņojuma jautājumu pēc būtības un īstenot efektīvu aprites ekonomiku, tad jāsāk ar ražotāju, lai rezultātā plastmasas priekšmetā būtu iespējami mazāk piejaukumu vai lai to nebūtu vispār. Jo tīrāks produktus, jo to ir vieglāk “sadalīt reizinātājos” un pārstrādāt,” norādīja “Zaļās jostas” pārstāve.

Klasiskākie kompozītmateriālu piemēri ir čipsu pakas vai gaļas produktu iepakojums, kas pārsvarā sastāv no daudzslāņu polimēriem, piemēram, to apakšu veidojot no polipropilēna vai polistirola, bet augšu — no dažādiem piejaukumiem.

“Tieši pārtikas iepakojumi nereti rada izaicinājumus, jo tie ir sarežģīti pēc to sastāva. Proti, nereti tiek veidots materiāls, kas nelaiž cauri ultravioletos starus. No vienas puses, ražotājs domā par ilgāku produkta uzglabāšanas termiņu, bet, no otras, tiek radīts materiāls, kura vienīgais ceļš ir poligona virzienā. Savukārt čipsu pakas nevarēs atkārtoti pārstrādāt, jo šī iepakojuma ražošanā krāsas svars varētu būt līdzvērtīgs plastmasas svaram, tāpēc plastmasu atdalīt ir neiespējami,” teica Caune.

Tāpat varam runāt par PET, kas pats par sevi ir viegli pārstrādājama plastmasa, taču mūsdienās pudeļu vāciņi ir izgatavoti no polipropilēna vai HDPE, kas ir jāpārstrādā citādāk nekā PET. Pat daļa polietilēna maisiņu tiek ražota ar piejaukumiem, kas būtiski samazina to pārstrādes iespējas.

Dažādiem plastmasas veidiem ir atšķirīga kušanas temperatūra, tāpēc tos nevar pārstrādāt, saliekot visus “vienā katliņā”. Proti, polipropilēns nevar tikt pārstrādāts kopā ar polistirolu, jo abu plastmasas veidu kušanas temperatūra ir atšķirīga. Ja tos saliek kopā, tad rezultātā vienas plastmasas granulas varētu nebūt izkusušas, bet otras būtu sadegušas. Rezultātā ne viens, ne otrs materiāls nebūtu izmantojams.

Tāpēc svarīgs ir viendabīgs materiāls. Turklāt plastmasas pārstrādes skaits, atšķirībā no stikla, ir limitēts, jo materiālam pārstrādes procesā zūd kvalitāte, tai skaitā tā noturība un stiprums.

Monomateriāls — risinājums ilgtspējīgākam iepakojumam

Skaidrs, ka dzīve bez plastmasas būtu utopija, jo ir neiespējami atrast jomu, kurā bez tās var iztikt. Ēdināšana, medicīna, transports, lauksaimniecība, celtniecība — lai visas šīs nozares veiksmīgi funkcionētu, bez plastmasas izstrādājumiem neiztikt. Līdz ar to risinājums būtu lietot plastmasu atbildīgi — sākot ar vienveidīga izstrādājuma ražošanu, beidzot ar pārstrādi izstrādājuma dzīves cikla beigās. Jo viendabīgāks materiāls, jo vieglāk to pārstrādāt, jo ir skaidrs un zināms tā sastāvs.

Ilgtspējīgāka iepakojuma kontekstā pēdējos gados arvien vairāk tiek runāts par monomateriālas plastmasas izmantošanu ražošanā, kas ir teju vienīgais veids, kā panākt, lai maksimāli daudz apgrozībā laistās plastmasas tiktu pārstrādāta. Monomateriāli ir vienkāršas un viegli pārstrādājamas alternatīvas tradicionālajām plastmasām; tie ir materiāli, kas satur viena veida polimēru.

Diemžēl patlaban bez “zaļās domāšanas” nav radīti apstākļi, lai ražotājiem būtu izdevīgāk izmantot pārstrādātos polimērus, jo, pirmkārt, tie objektīvi ir zemākas kvalitātes nekā no naftas iegūtās polimēru granulas, otrkārt, to ražošanas izmaksas bieži ir augstākas nekā granulām, kas iegūtas no naftas produktiem. Tāpēc ražotāji arvien izvēlas plānāku, vieglāku un lētāku plastmasas iepakojuma materiālu, kas sastāv no dažādiem kompozītmateriāliem.

Šobrīd pasaulē, tai skaitā Latvijā, tiek strādāts pie izmaiņām, proti, plānots, ka nepārstrādājamai plastmasai tiks ieviests paaugstināts dabas resursu nodoklis, savukārt pārstrādājamas plastmasas gadījumā nodoklis būs jāmaksā tikai par to daļu, kura nebūs pārstrādāta. Tas nozīmē, ka plastmasas ražotājiem, tirgotājiem un importētājiem būs jāuzņemas atbildība par pašu ražoto vai tirgū laisto materiālu, maksājot vairākas reizes lielāku summu dabas resursu nodokļa veidā vai slēdzot līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumu, piemēram, “Zaļo jostu”, kas nodrošinās, ka konkrēts apjoms no uzņēmuma ražotā materiāla tiek atgūts un atkārtoti pārstrādāts.

Pamatu pamats — atkritumu šķirošana

Kvalitatīvas pārstrādes pamatā vispirms ir atkritumu šķirošana un pēc tam — sadalīšana dažādās materiāla sastāva plūsmās, jo saturs, kas tiek izmests dzeltenajā konteinerā, tiek atkārtoti pāršķirots un pēc tam to vai nu pārstrādā vai izmanto enerģijas ieguvei kā cieto kurināmo. Tādējādi pat gaļas iepakojumam vai polietilēna maisiņam var būt otra dzīve. Ikviens var iesaistīties, atbildīgi un rūpīgi šķirojot vai vismaz nesabojājot to, ko citi labi sašķirojuši, piemēram, nemetot pie sausā iepakojuma slapjus papīra virtuves dvieļus, eļļainu, slapju kartonu un tamlīdzīgi.

Mūsdienās arvien vairāk attīstās gan atkritumu šķirošanas, gan pārstrādes tehnoloģijas. Piemēram, industriālo atkritumu apsaimniekotājs “CleanR Verso”, kas pāršķiro visu, ko iedzīvotāji izmet dzeltenajā konteinerā, savā atkritumu šķirošanas centrā ieviesis mākslīgo intelektu “Trashify”, kas analizē visus uz līnijas nonākušos atkritumus, atpazīstot tos pēc etiķetēm, fiziskajām īpašībām, piemēram, formas, krāsas u.tml. Arī darbinieki ir instruēti par biežāk sastopamo atkritumu sastāvu, atsevišķi sašķirojot tos produktus, kas ražoti no vienādiem materiāliem.

Pēc tam, kad plastmasa tiek vēlreiz sašķirota, to attīra no piejaukumiem, lai pārstrādātu granulās, no kurām vēlāk var tikt ražoti jauni plastmasas izstrādājumi. Arī gadījumos, ja nav skaidrības par plastmasas veidu un to, vai tā būs derīga pārstrādei, tā tāpat ir jāšķiro, jo šos materiālus var izmantot kā kurināmo, radot siltumenerģiju.

Salīdzinoši mazākā daļa no visiem dalīti vāktajiem plastmasas atkritumiem nav derīgi nedz pārstrādei, nedz arī reģenerācijai, un tādi materiāli ir, piemēram, plastmasa ar bioloģiska rakstura atliekām, ar auto un citām eļļām, kā arī dažāda liela izmēra plastmasa, kas ievietota vieglā iepakojuma konteinerā un ar ierastajām šķirošanas metodēm nav sašķirojama.

Šķirošanas kvalitātes ziņā mums visiem noteikti ir vieta, kur augt. Tas pats attiecas uz šķirošanas kvantitāti, jo ap mums ir vairāk pārstrādājamas plastmasas, nekā varētu šķist.

Autore: Aija Caune, ražotāju atbildības sistēmas uzņēmuma “Zaļā josta” vides izglītības vadītāja

Pelēkais tirgus arī atkritumu apsaimniekošanā

Pilsētā, dzīvoklī dzīvojošie rada nelielu plastmasas atkritumu daudzumu, turpretī zemnieku saimniecībās tās apjoms mērāms tonnās un kubikmetros. Plēve skābsiena sagatavošanai, sintētiskais siets siena ruļļiem, dažādu izejvielu iepakojums, liela izmēra riepas. Senāk to sauca par atkritumiem, bet mūsdienās — par izejvielu.

Autors: IMANTS KAZIĻUNS

Aizkraukles pagasta piena ražotājs Raimonds Bērtulsons no saimniecības “Dārznieki” teic, ka pēdējā laikā lauksaimniecības plēvi savāc uzņēmums “Eco Baltia Vide”. Viņš gan piebilst — ja ir jēga. Citiem vārdiem sakot, ja apjoms ir pietiekami liels un brauciens atmaksājas. Pēdējā reizē pamanīts, ka atkritumu savācēji iegriezušies kaimiņa saimniecībā, palūguši atbraukt arī uz “Dārzniekiem”. Citādi uz atkritumu savākšanas laukumu vedot paši. Dara to divas reizes gadā un katrs brauciens degvielā izmaksā ap 70 eiro.

Lai šādu, izmantotu plēvi, transportētu, nepieciešama atbilstoša tehnika, kas to satin transportēšanai piemērotā formā. Turklāt plēvei jābūt tīrai. Pieņem arī plastmasas kannas, kurās uzglabāta lauksaimniecībā izmantojamā ķīmija. Siena ruļļu sietus uzņēmums nesavāc, tie nonāk pie sadzīves atkritumiem. Raimonds saka, ka priecīgs, ja to visu kāds savāc, nav svarīgi, vai samaksā kā par izejvielu. Ja par nodoto plastmasu saņemtu samaksu, būtu ieinteresēts, piemēram, plēvi uzglabāt sausu, izveidotu speciālu nojumi, lai tā nesalīst. “Dzīvojam Eiropā, bet manieres vēl vecās,” saka Raimonds un piebilst, ka esot saimniecības, kas negrib tērēt degvielu braucienam līdz savākšanas laukumam, un plēvi sadedzina.

Neretas puses saimniecības “Čaidāni” saimnieks Raimonds Leitis stāsta, ka senāk atkritumu apsaimniekotāji pat esot maksājuši par lauksaimniecības plēvi, bet tagad zemniekam pašam teju jāpiemaksā. Šobrīd jautājumu risina plēvi sakrājot lielajos maisos, un, kad sasniegts nepieciešamais apjoms, sazinās ar atkritumu apsaimniekotāju, uzņēmums atbrauc un tos bez maksas savāc. No nolietotajām lauksaimniecības tehnikas riepām gan jāatbrīvojas saviem spēkiem. Kravu ar tādām pagājušajā nedēļā nogādāja Rīgā, uzņēmumam, no kura iepērk jaunas. Raimonds Leitis saka, ka par katru iepakojumu zemnieks samaksā arī dabas resursu nodokli. Viņaprāt, katram, kurš piegādā savu preci, pretī vajadzētu savākt izlietoto taru, bet tā diemžēl nenotiek.

Latvijā lauksaimniecības iepakojumu, atkritumus savāc vismaz trīs uzņēmumi. Ja saimniecībā ir mazs šāda veida atkritumu apjoms, tas jāved uz savākšanas laukumiem. Ja apjoms ir liels, sākot no desmit kubikmetriem, uzņēmumi nodrošina savu transportu. Tāpat iespējams sadarboties saimniecībām, kas atrodas netālu viena no otras, tādējādi sasniegt nepieciešamo minimālo apjomu. Līdzās plēvei uzņēmums savāc arī citu, lauksaimnieciskajā ražošanā radušos iepakojumu. Iespējams vienoties arī par siena ruļļu tīklu un auklu savākšanu, ja šis materiāls būs tīrs un kvalitatīvs. Tomēr pārsvarā tie nonāk pie sadzīves atkritumiem. Vai savāktais materiāls ir izejviela, lielā mērā nosaka tā tīrība. Gadiem zemē gulējusi, dubļaina, salijusi plēve ir pat bīstama pārstrādes iekārtām, var tās sabojāt. Un pretēji — ja materiāls ir tīrs, kvalitatīvs un lielā apjomā, tiek izvērtēta iespēja par to samaksāt.

Lauksaimniecības plēve ir labi pārstrādājama izejviela, kas nonāk atkārtotā apritē. Tāpēc, kā citās jomās, arī atkritumu savākšanā pastāv pelēkais tirgus — nereģistrēti savācēji, kas pretī nevar izsniegt apliecinājumu par materiāla tālāku apstrādi. Šie darboņi var piedāvāt zemniekam samaksu par kvalitatīvu preci, bet atteiksies savākt grūti realizējamo — netīro.

Sadarbībā ar SIA “Zaļā josta”