“Amerikāņu bizons” Valmieras drāmas teātrī

VĒRTĒ LĪGA SUDARE, skolotāja

Maija sākumā Valmieras drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvoja amerikāņu dramaturga, kinorežisora un scenārista Deivida Mameta luga “Amerikāņu bizons” Ineses Mičules tulkojumā un režijā. Izrādes aprakstā teikts, ka luga “ataino trīs sīkus blēžus, kuri plāno nozagt senu monētu kolekciju, sapņojot par ienesīgu biznesu, bet nerēķinās, ka viņu iedomātā biznesa modelis būs pārbaudījums viņu draudzībai”. Jau izrādes pirmajā minūtē, ieraugot trīs kolorītus tipiņus tādā kā komiskā dejas priekšnesumā, ir vairāk kā skaidrs, ka viņu plāns izgāzīsies. Tad kā izrādei izdodas noturēt skatītāju uzmanību veselu divu stundu garumā, ja jau pašā sākumā ir zināms, ar ko tas viss beigsies? Manuprāt, veiksmes atslēga ir, pirmkārt, laba dramaturģija un, otrkārt, lielisks aktieru sniegums.

Vispirms par dramaturģiju. Mameta luga “Amerikāņu bizons” ne velti ir saņēmusi Drāmas kritiķu apvienības balvu kā labākā amerikāņu luga. Tiesa gan, tas notika tālajā 1975. gadā, taču šajā gadījumā tas pilnīgi neko nemaina, drīzāk gan pierāda, ka laba luga ir laba visos laikos. Vēl jo vairāk — luga ir ne tikai tāla laikā, bet arī lokācijas ziņā, jo gan izrādes vide, gan varoņu vizuālais tēls (scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa) ir izteikti amerikāniski. Tādi, kādus mēs parasti amerikāņus redzam filmās. Neskatoties uz to, dialogi un raksturi šķiet ļoti pazīstami. “Mazie cilvēki”, kuri savās problēmās vaino kādu citu, kuriem patīk citus mācīt dzīvot, kuri apbrīno un vienlaikus neieredz tos, kuriem veicas labāk. Varoņu izteiksmes veids ir sulīgs, loģika dažbrīd smieklīga, attiecības gan mokošas, gan aizkustinošas. Viss tieši tāpat kā pie mums citā vietā un citā laikā.

Runājot par aktierdarbu, šķiet, ka visi trīs aktieri — Kārlis Freimanis, Aksels Aizkalns un Rūdis Bīviņš (vai Artis Jančevskis) — ir vienkārši kā radīti savām lomām. Ņemot vērā, ka Valmieras teātra Apaļajā zālē skatītājs izrādes laukumam sēž gandrīz vai nepiedienīgi tuvu, nekāda mānīšanās vai tēlošana no aktieru puses nav iespējama, viņi vienkārši “ir” šie tipiņi — neveiksminieki ar lielajiem plāniem. Īpaši gribas izcelt Aksela Aizkalna aktierdarbu. Viņa loma, es pieļauju, ir pat fiziski nogurdinoša, jo atveidotais varonis ir uzvilkts, nervozs, lecīgs, pretrunīgs, uzbrūkošs un reizē sevi sargājošs, turklāt vēl visu laiku rupji lamājas. Jā, necenzētas leksikas izrādē ir daudz, taču tā nav pašmērķīga, drīzāk gan daļa no kādas sabiedrības identitātes. Mēs visi noteikti pazīstam kādu, kurš nespēj paust savu domu, neiekļaujot vismaz vienu pēcpuses sinonīmu katrā teikumā.

Ja izrādes pirmais cēliens vēl pa brīdim “buksē” un varoņu dialogi it kā iet uz apli bez rezultāta, tad otrais aizrauj un sasmīdina pilnībā. Un te nu es pat nezinu, vai tas ir, pateicoties labai dramaturģijai, vai komiskumu rada tieši aktieri. Jebkurā gadījumā — kad smiešanās ir beigusies, tad paliek arī daudz kas pārdomājams, par ko noteikti jāsaka paldies gan Mametam, gan aktieriem, kuri šo dziļumu nav pazaudējuši.