Barbari, rimstieties!

Leģenda vēsta, ka Nerons savulaik nodedzināja Romu, lai uz uguns liesmu fona skandētu savas jaunākās dzejas vārsmas. Ko, pakāpies uz civilizācijas gruvešu un līķu kalna Ukrainā, pasaulei grib pavēstīt Putins, normāli domājošs cilvēks neatbildēs. “Volodja, atjēdzies, baidies grēka, beidz karot, apstādini savu barbaru ordas, nevainīgu cilvēku asinis sauc uz debesīm pēc atriebības. Tev nebūs miera nekur, arī tajā greznajā pilī, jo garām plūdīs nepārtrauktas nevainīgu cilvēku straumes un nedzimušie bērni, kuru potenciālajiem tēviem tu, bende, atņēmi dzīvību,” tādus vārdus gribētos dzirdēt no Krievijas pareizticīgo baznīcas. Lai cik skumji tas būtu, bet notiek pretējais. Kāds pops, ģērbies visā savā greznībā, vāvuļo par to, kādas valstis Krievijai vēl jāiekaro. Lielāku farizejismu un divkosību grūti iedomāties. Kur pazūd Bībeles mācība? Bauslis “Tev nebūs nokaut” tiek pastumts malā. Vārdi “Dievs ir mīlestība” tāda popa teiktajā skan zaimojoši. Mīlestība nogalināt, izpatikt caram? Bet, kā zināms, kāds pops, tāda arī viņa draudze. Kam jānotiek, lai nozombētās ganāmpulka avis pamostos? Kā vārdā mirst jūsu dēli? Pasargi, Dievs, no tādiem garīdzniekiem, kuru Dievs atrodas Kremlī, un viņu ietekmes. Par kādu taisnīgu karu var runāt? Ukraina taču neiebruka Krievijā. Iebrukt svešā valstī, to postīt, bombardēt dzemdību namu, dzīvojamās mājas ir taisnīgi? Vai ir taisnīgi slepkavot savas tautas brāļus, kuri dzīvo Ukrainā? Lodes nešķiro, kurš ir ukrainis, kurš krievs. Kas zobenu paceļ, no zobena krīt — šī atziņa, kas radusies pirms gadu tūkstošiem, ir aktuāla arī šodien.

Caru galmā vienmēr ir bijušas intrigas, divkosība, skaudība, nodevība, sazvērestības, apvērsumi… Lai cik ciniski tas skanētu, tikai kādas no šīm cilvēku zemiskajām īpašībām spilgta izpausme var apturēt pašreizējo galma neprāta uzliesmojumu.

Silvestrs