Gana stipri, lai nebaidītos no varmākas

Pagājusi trešā nedēļa kara zīmē. Lai arī situācija ir pieņemta, brīžiem šķiet, ka šis ļaunais un ārprātīgais murgs beigsies, mēs modīsimies un dzīve ritēs savu ierasto gaitu. Diemžēl realitāte ir skarba. Atkal un atkal gribas iesaukties — kā tā var?!
Vai tiešām neviens nespēj apturēt šo teroru?! Es to gribētu tā saukt, jo kopumā tas ir terors ne tikai pret Ukrainu un tās tautu, bet arī pret mums. Protams, esam nesalīdzināmi mierīgākā situācijā, tomēr publiskajā telpā izskan vārdi — Baltijas valstis būs nākamās. Zinu, ka nebūs, un šī iebiedēšanas taktika ir Putina režīma vizītkarte, tomēr zināmu nemieru tas rada. Esam NATO un Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, un tas ir mūsu drošības garants.
Bieži domāju, ka ES diktētie noteikumi, likumi, uzvedības un sadarbības modeļi mums, Latvijas iedzīvotājiem, tiek uzlikti teju vai kā norma. Mūsu priekšstāvji, šķiet, īpaši necenšas tos piemērot vietējām vajadzībām — kā Savienība diktē, tā mēs arī darām. Šī prakse mums būtu jāmaina, un jācenšas sabalansēt Latvijas intereses ar ES kopējo politiku. Tomēr karš Ukrainā ir pierādījis, ka piederība Eiropas Savienības tautu saimei un dalība NATO ir drošības garants. Drošība ir un paliek viena no vissvarīgākajām cilvēka vajadzībām, ko īpaši novērtējam tikai tad, kad tā ir apdraudēta. Lai gan caur smagu un asiņainu kara prizmu, tomēr ES beidzot pierādīja, ka spēj strādāt saliedēti, ātri un konsekventi, ar dažiem izņēmumiem. Tas apstiprina veco un mūžam jauno teicienu — ja grib, tad var!