Palīdzot ukraiņiem, mēs palīdzam aizstāvēt arī Latvijas neatkarību

“Izmisums. Prāts atsakās pieņemt. 21. gadsimtā kāds var ciniski uzbrukt manai Dzimtenei. Esmu ukrainiete. Stāvam pie Krievijas vēstniecības. Nezinu, vai varu darīt ko citu. Bet mierīgi aiziet mājās arī nevaru.” Tādu ierakstu 24. februārī, dienā, kad Krievija iebruka Ukrainā, ievietoju savā “Facebook” profilā.
Neesmu ne politologs, ne politiķis, manas izjūtas par Krievijas iebrukumu Ukrainā, manā Dzimtenē, ir dziļi personiskas. Todien biju darbā, kad man piezvanīja 14 gadus vecā meita, paziņojot, ka iepretim Krievijas vēstniecībai Rīgā ir sapulcējušies cilvēki. Mājās par situāciju Ukrainā iepriekš bijām runājuši, jo pati esmu Ukrainā dzimusi, tur dzīvo mūsu radinieki, pie kuriem mēs gandrīz katru gadu cenšamies aizbraukt. Zinām, ka viņi pēc 2014. gadā notikušā Krievijas iebrukuma Ukrainā jau astoņus gadus dzīvo ar psiholoģisko spriedzi.
Meita uzzīmēja plakātu, un pēc darba pie vēstniecības devāmies arī abi ar vīru, jo dzīvojam netālu.