Aizskaršanas gadījumi ne tikai vienaudžu, bet arī skolas darbinieku virzienā

Seces pamatskolā viesojās “Latvijas lepnuma” balvas ieguvējs nominācijā “Jaunietis” — Haralds Daniels Vecbaštiks, lai runātu par mobingu. Statistikas dati liecina, ka gan psiholoģisks, gan fizisks terors Latvijas skolās nemazinās. No mobinga cietušie nelabprāt runā, bet klusējot pārmaiņas panākt nav iespējams.
Haralds Daniels pats ir cietis no pazemošanas skolā, zina, ko nozīmē apcelšana bez iemesla. Viņš pats nāk no labas, mīlošas ģimenes, kas kārtējo reizi apliecina, ka mobings var skart ikvienu, ne tikai bērnus no nelabvēlīgām ģimenēm. Jaunietis ir piedzīvojis emocionālu un fizisku vienaudžu vardarbību. Haralds Daniels pāridarījumus krāja sevī, sākumā nevienam notiekošo neatklāja, bet vienā brīdī “uzsprāga” — viņš nevēlējās apmeklēt skolu, kavēja daudz stundu. Viņš vēlējās pēc iespējas mazāk pavadīt laiku ar klasesbiedriem. “Tolaik skolā bija tikai sociālais pedagogs. Taču viņam nebija tādas varas, kas varētu mainītu notiekošo. Pasauca mani parunāties, pasauca pāridarītājus, bet no tā nekas nemainījās. Izejot ārā no kabineta, mobings turpinājās,” stāstīja Haralds Daniels. Reiz jaunietis piedzīvojis arī fizisku uzbrukumu no vienaudžiem. Incidents bija pirms sporta stundas ar jauniešiem no paralēlklases.
Tagad skolā strādā pilnas slodzes psihologi. “Jā, ar laiku skolā parādījās vairāk darbinieku, kas ar jauniešiem un tieši ar šādām situācijām sāka strādāt. Tagad skolā ir atbalsta komanda, kādas iepriekš nebija. Skolā atklāti par šo problēmu runāju, jo mani tas ļoti skāra. Es darbojos līdzpārvaldē, kur mēs bieži apspriedām mobinga lietas.” Jaunietis mācījās lielā skolā, no 6. līdz 12. klasei bija 700 audzēkņu. Haralda Daniela klasē bija 33 skolēni, mobinga izpausmes savā virzienā jaunietis izjuta no aptuveni trešdaļas klasesbiedru.
“Latvijas lepnuma” balvu jaunietis saņēma par to, ka nebija vienaldzīgs un nepagāja garām jaunietei, kura tobrīd bija bēdīga un domāja par pašnāvību.
Sešpadsmitgadīgā jaunieša dzīve tagad ir krasi mainījusies. Viņš sāka mācīties tālmācībā, lai varētu turpināt strādāt sociālās aprūpes un paliatīvās aprūpes centrā “Rūre”, kur, palīdzot citiem, jūt piepildījumu sevī.