Iesaka lasītājs. No cita redzesleņķa

Laukā tik auksti, bet labai grāmatai īstais laiks, un Andra Kalnozola romāns “Kalendārs mani sauc” tāds ir. Kad dzirdēju par to atsauksmes, ka pieprasīta, tas radīja bažas, vai man patiks, jo šādi esmu dažkārt iekritusi. Sākot lasīt, neviļus patiesi gaidīju brīdi, kad varēšu apšaubīt citu atzinīgo izvēli, bet tāds nepienāca. 

Grāmata ir stāsts par vīrieti Oskaru ar garīgās veselības problēmām, kurš dzīvo mammas aprūpē. Viņi kopā dodas iepirkties, saimnieko kopīgajā pieticīgajā dzīvoklītī, apmeklē baznīcu un dara citas ikdienišķākas lietas. 

Oskars bieži tiekas ar vietējo mācītāju, kurš mēģina sakārtot vīrieša domas un dzīves uztveri. Oskaram gan par visu ir savs viedoklis, ko lielākoties viņš patur sevī. Nelaimīgas mīlestības dēļ viņš no galvas iemācījies, kurā datumā katram ir vārdadiena, tāpēc vietējie viņu iedēvējuši par Kalendāru un bieži jautā, kad kuram jubileja. Vienu vārdu gan viņš negrib uzzināt — nejauši satiktajai skaistajai meitenei, kas kļūst par viņa tālākā mūža mīlestību. Tālu, nepiepildītu, bet kurai gribas būt līdzās kaut no attāluma. 

Jaunas atklāsmes un notikumi sākas, kad Oskars mēģina patstāvīgāk iziet dzīvē. Viņš satiek kādu ļoti vecu sieviņu un vēlāk arī citus cilvēkus gados, kuri kļūst par viņa sabiedrotajiem un draugiem. Viņam izdodas izraut no rutīnas šo savdabīgo cilvēku pulciņu, sadraudzēties un kopīgi darīt labas lietas. Jaunie draugi sniedz atbalstu Oskaram arī brīdī, kad mūžībā aiziet viņa mamma. 

Būtiski tas, ka viss romāna sižets ir loģisks no sākuma līdz beigām, neradot sajūtu, ka autors nezina, kā veiksmīgāk noslēgt sarežģīto izklāstu. Vienkāršs stāsts, kas tikpat vienkārši izstāstīts, ļaujot paraudzīties, ko, iespējams, domā cilvēks ar citādāku dzīves un pasaules uztveri, kurš stāv malā no pārējās sabiedrības, bet tomēr ir tās sastāvdaļa. Dažādas loģikas, bet katra ar savu zelta graudu.